Opija nauda korumpē vietējās pašvaldības. Un galu galā ne jau uz kaimiņu Kazahstānas Karakuma tuksnesi baltais pulverītis tālāk tiek transportēts, bet gan to pašu NATO un citām zemēm. Protams, ļaužu indēšanai, ne kādiem zinātniskiem vai medicīniskiem mērķiem tas tiek izmantots.
Ka opijs nav nekas labs, ir skaidrs visiem, ieskaitot Helmandas gubernatoru, kas šai pasaules opija citadelē ienesīgo rūpalu pērn apkarojis par 33%. Tomēr kā Mārdžā, tā Vašingtonā un ANO Ņujorkā tikpat skaidrs ir tas, ka uz šīs konkrētās ražas realizāciju, kas ir ienākuma avots ap 1,4 miljoniem afgāņu mājsaimniecību, nāksies vien noskatīties caur pirkstiem. Lai gan ir morāli diskutabli plāni, kā iegrožot talibu ieguvumu no šīs ražas, kā arī gūzma citu neērtu un juridiski slidenu problēmu, ar ko tuvākajā laikā sabiedrotajiem Afganistānā un ziņu patērētājiem rietumu plašsaziņas telpā nāksies sadzīvot, svarīgākais ir tas, kas pēc šā samulsuma sekos.
Vairākus gadus ASV vēstniecība Kabulā Labās iniciatīvas projekta ietvaros investē miljoniem dolāru, lai zemnieki magoņu vietā sētu, piemēram, kviešus. Ka situācija nav nemaz tik bezcerīga, proti, ka afgāņu zemniekiem ne jau opija magoņu nestā apmēram četras reizes lielākā peļņa vien ir no svara, vedina domāt vairāku gadu novērojumi. Opija rūpals nav labvēlīgs drošībai, pašpārvaldei un sociālajam klimatam, tomēr vairākuma viedoklis ir par labu pretējam: drošības garantijas, sakarīga pašpārvalde un sociālās garantijas vietējiem ir labākais iemesls atteikties no nosacīti vieglākā opija biznesa. Tāpēc, pat ja Latvijai nav brīvu Afganistānā investējamu miljonu, mūsu militāro un civilo padomnieku ieguldījums tur nav mazāk nozīmīgs un daudzsološs.