Nav gluži tā, ka par šo pagastu grupu nekad nav rakstīts, bija tāds S. Novickis, viņš darbojās XIX gadsimta nogalē. Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas vienā no rakstu krājumiem viņš publicēja pētījumu Latvieši Ilūkstes apriņķī. Tur vēstīts par visu Ilūkstes apriņķi, bet mēs bijām Skrudalienes, Salienas, Vecsalienas un Demenes pagastā. Tāpat domāju, ka kolēģi vēsturnieki-arheologi tur ir strādājuši, jo, cik zinu, tur ir interesantas dzelzs laikmeta liecības.
Kad mēs veidojām pētnieku grupas, es rēķinājos, ka vajadzētu, lai katrā būtu vismaz viens, kurš brīvi runā krievu valodā. Tomēr, atklāti sakot, es nerēķinājos ar to, ka šajos pagastos pat tie, kuriem pasē rakstīts «latvietis», mājās vairs nerunā latviski. Līdz ar to intervijas ar dažiem izņēmumiem notika krievu valodā. Un šie izņēmumi bija tie poļi, baltkrievi vai krievi, kuri skolā bija gājuši vēl Ulmaņa laikos. Piemēram, Viktorija Sivačova, pati teicās poliete esam, kura sākotnēji teica, ka nerunā latviski, bet tad lēnām, palēnām - tik tīrā, ja tā var teikt, Ulmaņa laiku, latviešu valodā, ka bija bauda klausīties. Un ne tikai runāja, bet arī dziedāja sešās valodās.
Ja pareizi saprotu, tad «baltais plankums» saistīts ar to, ka šajos pagastos dzīvojošie savu identitāti konstruē kaut kā atšķirīgi. Viņi sevi «nevienam nepieskaita».
Jā, redzat, tur jau tā lieta, ka te nevajadzētu nosodīt - kāpēc nerunā latviski?! -, bet domāt, ko darīt. Cilvēkiem šajos pagastos ir ļoti minimāla piesaiste Latvijas valstij un tikpat minimāla arī savam, Daugavpils, novadam. Teritoriju, par kuru mēs runājam, ir dažādos laikos saukuši dažādi - par Zemgali, Augškurzemi, Sēliju... Ar Sēliju gan sevi identificēja - un mēs aptaujājām daudzus - tikai viena ģimene, kurā runāja latviski un kurā skatījas Latvijas televīziju. Līdz ar to šo pagastu cilvēku specifika ir tā, ka viņu piederība saistīta konkrēti ar dzimto vietu, pat konkrēti ar māju. Nevis kā citur Latvijā - latgalieši, vidzemnieki utt. Un šī īpatnība izsekojama jau vēsturiski - minētais Novickis vēstīja, ka vietējie vairāk paļaujas uz plašo dzimtu, bet gandrīz nemaz nebiedrojas starp dzimtām. Atšķirībā no lietuviešiem, kuri arī tur dzīvoja un dzīvo. «Notiek leitim, piemēram, uz ceļa kāda ķibelīte, citi leiši palīdz viņam. ... Ne tā izturas mūsu latvieši: tiklīdz pienāk darīšanas ar policiju vai cita kāda ķibelīte, visi pērk zaķa pastalas, lai tik nevajadzētu staipīties pie tiesām un velti tērēt laiku...»
Tas ir rajons, mūsdienās patiešām vietā būtu lietot apzīmējumu «krievvalodīgie», lai gan no etniskās izcelsmes viedokļa tur dzīvo dažādi ļaudis.
Ņemot vērā, ka tur netālu ir Baltkrievija, atcerējos vienu pētījumu par baltkrievu nacionālās atmodas aizmetņiem XX gadsimta sākumā. Un tolaik konfesionālā piederība arī noteica cilvēka identitāti. Kad šie baltkrievu inteliģences pārstāvji runāja ar zemniekiem, pēdējie teikuši - kādi baltkrievi? Mēs esam grieķu katoļi (uniāti). Vai pareizticīgie.
Te ir līdzīgi. Tas jēdziens, ko viņi lieto sevis apzīmēšanai - «tutejšije» («šejienieši») - iespējams, ir ieceļojis no Baltkrievijas, jo Jankam Kupalam pirms apmēram simts gadiem bija luga ar šādu nosaukumu... Un mēs šajos pagastos redzam, ka cilvēki sevi saista ar kādu no konfesijām - katoļiem, vecticībniekiem, pareizticīgajiem - kā kaut ko sev būtisku. Katoļi un vecticībnieki arī padomju gados stingri turējās. Jau pieminētajai Sivačovai bijis tāds piedzīvojums. Atnāk partorgs pārbaudīt, kas mājās notiek, bet, kā jau daudzās katoļu mājās agrākos laikos, uz durvīm ir «K + B + M» (t. s. trīs Austrumu gudrie Kaspers, Baltzars un Melhiors - M. Z.). Jautā: kas tie par burtiem? Ko nu? Viktorija ātrumā apķērusi, ka kirilicā B ir V, un «sacerējusi», ka tie burti nozīmējot «Kak Viktorija s Meņkoj proživajut» («Kā Viktorija ar Meņku dzīvo»).
Saprotiet, svarīgi ir tas, ka šie pagasti dzīvo, tēlaini izsakoties, bezgaisā - tur no Rīgas neviens politiķis neiemaldās. Tas ir traģikomiski, ja tantītes kā lielu vērtību velk ārā apsveikuma kartiņas no kādreizējā Eiropas Parlamenta deputāta Aleksandra Mirska: redziet, viņš mūs atceras... Vēl, īsti neatceros, kādā kontekstā, tika pieminēts Raimonds Pauls. Citas piederības Latvijai nav. Televīzijas dekoderi, ja tādi vispār bijuši, sabojāti, toties ir bezmaksas Krievijas un Baltkrievijas televīzijas kanāli.
Tas skanēs ļauni, bet es varu iedomāties intereses trūkuma Rīgas gaiteņos iemeslus. Ai, šie pagasti tāpat nav bijuši latviski, tie nekad tā īsti nav bijuši «mūsējie», nav vērts pūlēties...
Ja mēs tā domāsim, tad šie pagasti, arī Daugavpils, vēl šis tas ir jāatdod kādai citai valstij. Nav jau runa par to, lai šos cilvēkus pārtaisītu par latviešiem. Svarīgi ir, lai viņi saprastu, ka viņi dzīvo Latvijas valstī. Jo būtiski, ka šie cilvēki nav agresīvi, ko, starp citu, var novērot arī starp latviešiem - mūžīgi neapmierinātiem utt. Viņi ir draudzīgi, viņi skatās ar cerībām. Šajos četros pagastos daudzi sastaptie minēja arī uzlabojumus savā dzīvē, līdz ar to neko daudz taču nevajag - tikai panākt dažus solīšus šiem cilvēkiem pretī. Lai viņiem ir ne tikai pensija, bet arī kaut kas no Rīgas kultūras labumiem. Skaidrs, ka mākslinieki uz sava rēķina nebrauks, bet vai tur nevarētu būt kāda valsts programma?
Tur jau tā lieta, ka šī ir tāda Latvijas daļa, kur visos laikos ne tikai ienaidnieki postījuši, bet arī nosacīti savējie nav neko daudz gribējuši ieguldīt, jo, redz', nevar zināt, uz cik ilgu laiku, kam tā zeme piederēs utt. Te bīskapi, te hercogi, te poļi, te krievi... Bet nu šāda «argumenta» taču vairs nav.
Ja ir apzināta valsts politika saiknes veidošanai, tad tas, cik konkrētais pagasts ir latvisks, nav tik svarīgs. Ulmaņa laikos, piemēram, Latgales austrumu pagastos liela nozīme bija robežsargiem, kuri nereti bija no Vidzemes un Kurzemes. Mums jau mūsdienās Goliševā stāstīja atmiņas par to, kādas skaistas zaļumballes robežsargi rīkojuši, augļu dārzus iekopoši, viņi bija paraugs, kam līdzināties. Un, starp citu, daudzas vietējās krievu meitenes apprecējās ar šiem robežsargiem un arī tā stiprāk «ieauga» Latvijā.
Es jau arī nerunāju par pārtaisīšanu. Jo vairāk tāpēc, ka ir teorijas, ka cilvēks var apzināties sevi par kādai nācijai piederīgu arī tad, ja šīs nācijas valoda nav viņam dzimtā.
Piemēram, jaunās paaudzes trimdas latviešiem var būt problēmas ar latviešu valodu, bet viņiem mājās ir Lielvārdes josta utt. Tā ir, jā. Šo pagastu gadījumā problēma ir tā, ka vide tur ir nekāda, kā vācieši teiktu, Niemanland. Vai tad tas būtu daudz, ja kādreiz - vēlams, ne priekšvēlēšanu laikā, - tur aizbrauktu kāds no ministriem? Kāpēc gan tur nevarētu ar valsts atbalstu attīstīties kultūras tūrisms. Tur, piemēram, ir brīnišķīga Šēnheidas muiža...
Diemžēl neko nezinu.
Nu, redzat. Tāpat Vecsalienas Červonkā. Tā ir sirreāla sajūta, jo, no vienas puses, liekas, ka tā ir pasaules mala, no otras, - vēsturiskas vācu muižas, sakopti piemājas dārziņi, paši cilvēki galīgi nav, kā saka, nolaidušies. Bet tas ir pagaidām, jo jaunie, kā jau visur, cenšas tikt prom. Kas tā būs par zemi pēc samērā nedaudziem gadiem? Bet tā arī ir Latvija.