«Toreiz, padomju laikos, agronoms bija kā pusceļš līdz kolhoza direktora amatam,» viņš saka, tomēr nenožēlo, ka profesionālajā dzīvē īsto lidojumu ieguvis tirdzniecībā un starptautiskās kompānijās. Vēl plašāka pasaule Guntaram pavērsies martā, kad viņš dosies vadīt Henkel biznesu Centrālāzijā.
No laukiem atteicās
Gumijas zābakos un ar agronoma rīkiem rokā Guntars pa lauku tā īsti gan nekad nav staigājis. Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā viņš iestājās, jo lauksaimniecība viņu interesēja jau kopš 4. klases - mamma strādāja Ogres Dārzkopības izmēģinājumu stacijā, un Guntars tur vasarās sev pelnīja brīvpusdienas. Vidusskolu beidzot, interese nebija zudusi, taču studiju laikā Latvijā sākās pārmaiņas, viss juka un bruka. Sākumā vēl likās, ka varētu kļūt par lauksaimniecības konsultantu, kādi čakli rosījās Skandināvijā, bet līdz diploma iegūšanas brīdim Guntars savu nākotni jau bija pārvērtējis. Uzreiz pēc akadēmijas viņš iestājās Rīgas Biznesa skolas (RBS) MBA programmā. «Neilgi pēc tam sākās arī mana nopietnā karjera, kura, patiesību sakot, ir grozījusies tikai ap diviem uzņēmumiem un vienu industriju,» Guntars stāsta.
Pirmo darba pieredzi viņš jau bija ieguvis dažādos «izdzīvošanas» darbos - palīdzējis ģimenei audzēt un tirgot puķes, vasarā strādājis pie Dānijas lauksaimniekiem, arī kādā veikalā Rīgā. Līdz ar studijām RBS Guntars sāka lūkot pēc nopietnas darbavietas - vēlams, starptautiskas, jo tajās «ir noteikti darbības principi, plašākas karjeras iespējas un skatījums uz lietām». Guntars izturēja atlasi Procter&Gamble Latvijas pārstāvniecībā un kļuva par vienu no tās «zobratiem» - tirdzniecības pārstāvi noteiktā Latvijas reģionā un veikalos. «Tas bija laiks, kad parādījās pirmās veikalu ķēdes - Interpegro, pirmie Rimi,» Guntars atceras. Pamazām viņam uzticēja komandas vadību, sadarbību ar galvenajiem klientiem, visbeidzot arī tirdzniecības vadītāja amatu, vēlāk Guntars sāka vadīt produktu ieviešanas mārketinga projektus visā Baltijā.
Dekāde bez garlaicības
Tomēr par savas izaugsmes lielo soli Guntars sauc darbu Henkel. Izturot konkursu, viņš kļuva par uzņēmuma kosmētikas biznesa vadītāju Baltijā. «Man tolaik bija 27 gadi, un cilvēks, kas mani pieņēma darbā, tā arī pateica - tik jaunu īsti nebija meklējuši. Taču bija patīkami pēc kāda laika dzirdēt, ka viņi neesot kļūdījušies.» Pašam bijuši vairāki motīvi pāriet no vienas starptautiskas kompānijas uz citu. Henkel piedāvāja cita mēroga atbildību - par veselu uzņēmumu, turklāt visā Baltijā («radās iespēja no cilvēka, kuru skrūvē, kļūt par to, kurš skrūvē»). Otrs - Henkel esot izteiktāks uzņēmējdarbības gars, kas dod brīvākas rokas vadīties pēc biznesa apsvērumiem, nevis rāmjiem un priekšrakstiem no augšas. «Varbūt tas tāpēc, ka mēs Baltijā esam nedaudz nostāk no reģiona centra un vadības, līdz ar to nevienam lielam priekšniekam nav bijusi liela interese braukt uz ziemeļiem, salt un iedziļināties, kas un kā te notiek,» Guntars smaida un atzīst, ka līdzšinējie desmit gadi bijuši ļoti veiksmīgi. Pat ja daudzi viņam teikuši: «10 gadi vienā darbā, hmm, vai nevajag ko pamainīt?», pašam garlaicīgi neesot bijis ne brīdi. Sākumā bijusi uzņēmuma restrukturizācija, tad straujas izaugsmes gadi, kad bija jātiek galā arī ar strauji augošām izmaksām un kadru mainību, pēc tam cita galējība - krīze, no kuras gan izdevies iziet, neatlaižot nevienu darbinieku un nevienam nesamazinot algu. «Pēdējie divi gadi sāk attāli līdzināties rutīnai, jo dinamikas nav ne uz vienu, ne otru pusi,» Guntars vērtē. Viņam savs darbs patīk ne vien izaicinājumu dēļ, bet arī «fantastiskās darba vides, ko paši esam izveidojuši, dēļ. Var just, ka cilvēki grib te strādāt». Pērn uzņēmums godinājis darbiniekus - veterānus, un Guntars bijis pārsteigts, cik tādu daudz.
Eksotikas nebūs tik daudz
Guntaram iet pie sirds darbs starptautiskā gaisotnē, kas ļauj paskatīties ārpus Latvijas «dīķa», bagātināt redzesloku. Drīzumā viņš to varēs darīt pavisam svešā vidē - no marta nogales Guntars būs Henkel kosmētikas biznesa vadītājs ne vairs Baltijā, bet visā Kaukāzā, Centrālāzijā un Mongolijā. Atbildības zona stiepsies pāri četrām laika joslām, bet birojs būs Kazahstānā. «Biju nospriedis - ja darbu mainīt, tad uz ko tādu, kas ir būtiski atšķirīgs. Pagājušā gada beigās šādu zvanu un piedāvājumu arī saņēmu. Privāti tas ir ļoti grūts solis - būšana prom no ģimenes un faktiski vienam, jo Almati nav latviešu diasporas. Bet profesionāli tas ir tas, ko meklēju - ļoti dinamiska biznesa vide un ļoti atšķirīga kultūrvide,» Guntars pamato, taču piebilst, ka par Kazahstānas eksotiku mūsos sēž zināmi stereotipi. Patiesībā šī valsts, vismaz Almati pilsēta, kas ir tās darījumu centrs, strauji kļūst arvien modernāka un eiropeiskāka.
Šis norīkojums būs spēkā divus gadus, pēc tam tas tiks pārskatīts. Guntars gan vairās prognozēt, kas notiks pēc tam. Pazust no Latvijas - lai cik tā maza un pelēka - viņš negrasoties, taču attiecībā uz darbu tālākus plānus nekaļ. «Gribu strādāt darbu, kas man ir interesants un nodrošina kādu komforta līmeni, bet man nav vīzijas kaut kad kļūt par Henkel prezidentu vai tamlīdzīgi. Neesmu no tiem, kam darbs dzīvē ir galvenais,» Guntars smaida un teic, ka cenšas nošķirt laiku arī vaļaspriekiem - golfam, hokejam, slēpošanai.