«Mamma, vienkārša Latgales zemniece no Feimaņu sādžas Rēzeknes novadā, kurai bijām desmit bērni, man savulaik piekodināja - meitiņ, pirms kādam palīdzi ar naudu vai mantu, padomā, vai vēlāk pašai nebūs tās žēl. Bet, ja esi izlēmusi un dod, tad tūlīt pat par to aizmirsti un negaidi ne uzslavu, ne pateicību. Tāpēc publicitāte man nav vajadzīga,» saka Talsos lielākā būvmateriālu veikala īpašniece, un daudzi pilsētnieki apstiprina, ka tā viņa patiešām arī rīkojas. Uzņēmēja pat izvairās lietot vārdus ziedošana, labdarība, filantropija, bet saka vienkārši - «es cenšos padalīties ar peļņu».
Nežēlo jauniešu izglītībai
«Ne tāpēc, ka man nebūtu, kur likt naudu. Pat otrādi - bieži nākas piedomāt pie katra santīma - gan biznesa, gan personīgajos tēriņos. Bet skopums atkāpjas, kad ieraugu - kādam citam laba mērķa sasniegšanai tieši tobrīd tā ir daudz vairāk vajadzīga nekā man. Visvairāk jūtos uzrunāta, kad līdzekļi nepieciešami jauniešiem izglītības iegūšanai,» stāsta O. Bāre. Jau vairākus gadus viņa maksā 1080 latu stipendiju vienam Talsu pilsētas vai novada jaunietim, kurš mācās augstskolas 1. kursā, bet nav ticis budžeta apmaksātā grupā.
«Pirmais studiju gads ir visgrūtākais, tāpēc jāpalīdz. Īstie censoņi šajā laikā iemācās ķepuroties un tālāk tiek jau paši,» uzskata uzņēmēja. Kandidātus O. Bāres piešķirtās stipendijas saņemšanai izraugās Talsu novada fonds (TNF), kura dibinātājos 2003. gadā bijusi arī Olga. Tas ir pirmais Latvijā izveidotais kopienu fonds, neatkarīga organizācija, kas kalpo plašiem sabiedriskā labuma mērķiem, vācot ziedojumus no vietējiem ļaudīm. «Vienīgā vēlme no manas puses - lai izraudzītais būtu centīgs un nāktu no daudzbērnu ģimenes, jo zinu, cik tādām grūti, mūslaikos reizēm pat neiespējami ir atlicināt naudiņu bērnu skološanai,» savu nostāju atklāj Olga.
Ieaudzināja ģimene
«Lai gan mūsu mammai padomju vara piešķīra Mātes varones nosaukumu, ģimenes turību tas nevairoja. Tāpēc biju priecīga, ka studiju gados reizēm pusdienas varēju paēst pie vecākajiem brāļiem un māsām, kuri jau strādāja un dzīvoja netālu. Paldies tēvam un mammai, kas mūsos ieaudzināja šādu latgalisko kopā turēšanos un savstarpēju palīdzēšanu, tāpēc visi desmit esam ieguvuši izglītību un vēlāk atradām labu darbu. Līdz šim veiksmīgāks bizness laikam ir padevies man, un iespēju robežās toreizējo atbalstu esmu centusies ar labu atdarīt brāļu un māsu atvasēm, ja kādam bija vajadzīga palīdzība izglītības iegūšanai. Tagad viņi jau lieli, katram sava dzīve, tāpēc varu atļauties daļu no peļņas atvēlēt Talsu puses ļaudīm,» saka Olga.
Kurzemē viņa nonāca sadales kārtībā pēc Rīgas celtniecības tehnikuma beigšanas. «Tagad te ir manas mājas un darbs, cerams, uz visu turpmāko mūžu. Varbūt izklausās pārspīlēti patriotiski, bet es patiešām uzskatu, ka ikvienam, kas sasniedzis zināmu turību un ieguvis izglītību, garīgi un materiāli jāatbalsta līdzcilvēki, kas pēc tā paša no sirds cenšas, bet pagaidām atrodas izaugsmei nelabvēlīgā situācijā. Nevajag visu gaidīt no valsts, mēs paši viens otru varam balstīt ceļā uz zināšanām un labklājību. Un darīt to ne reklāmas labad, ne ārišķīgi, bet vienkārši un no sirds,» stāsta Olga, priecājoties, ka tam piekrīt arī viņas vīrs Valdis, meita Sandra un dēls Raimonds, kurš strādā mātes uzņēmumā.
Ar talantu un optimismu
«Kad dibinājās TNF, Olga Bāre jau bija ziedotāja, ja tā var teikt, ar stāžu. Viņas SIA Būvmateriāli vieni no pirmajiem oficiāli pieteicās TNF Draugu pulkā, kurā līdzdarbojās arī toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Taču ne toreiz, ne vēlāk viņa savu labdarību nav afišējusi,» atceras pirmais TNF valdes priekšsēdētājs Mareks Indriksons.
«Varat ticēt vai ne, bet patiešām neatceros daudzus no tiem, kam esmu ziedojusi personīgi. Par to, cik labdarībai ir pārskaitījis veikals, atskaitēs pēdas varētu sadzīt, bet speciāli to neapkopojam. Labākajos gados droši vien sanāktu ap 3000 latiem, bet šogad laikam tā vairs neizdosies, jo krīze nedaudz skārusi arī mūs. Pareizāk sakot, pircējus, tāpēc peļņa ir samazinājusies. Taču ir tendence uzlabojumam, tas nozīmē, ka «dalīšanās ar peļņu» nākotnē noteikti turpināsies,» Olga nav zaudējusi optimismu.
«Jā, tirgošanās talants man pilnīgi droši nāk no mammas, Kaucmindes skolas kursantes, viņa tajā iegūtās šūšanas, adīšanas, kulinārijas un citas prasmes mazā biznesiņā mācēja pārvērst pat padomju gados. Turklāt bija apveltīta ar brīnišķīgu humora izjūtu un izdomu jebkuru likteņa piespēlēto defektu pārvērst efektā,» Olga stāsta. Mammas Emīlijas praktiskumu līdzsvarojis tēva Jāņa emocionālais pienesums, jo tieši ar viņa iniciatīvu un priekšzīmi ziemas vakaros bērnu pulkā notikusi gan bībeles mācība, gan dzejas un daiļliteratūras grāmatu lasīšana, dziedātas garīgās dziesmas.
«Man kā ticīgam cilvēkam un arī uzņēmējai ir liels gandarījums, ka dievnamam varēju atvēlēt līdzekļus jauna jumta uzklāšanai, kas tam bija ļoti nepieciešams,» stāsta Olga, neslēpjot, ka palīdzības sniegšanā viņa tomēr cenšas ievērot vienu priekšnoteikumu. «Es noteikti gribu zināt, kam tieši manis dotā naudiņa tiks izlietota, aci pret aci sastapties un parunāties ar cilvēkiem, kas to tērēs. Nebūdama ne gaišreģe, ne psiholoģe, līdz šim vienmēr esmu spējusi nemaldīgi novērtēt, cik godīgi ir katra nolūki, cik spiedīga konkrētā vajadzība. Prieks, ka afēristi un vieglas naudas tīkotāji pie manis arī nenāk. Gandrīz nenāk,» Olga pasmaida. Atklāti un mazliet viltīgi.