Pēdējos 17 gadus I. Germane par māsu nostrādājusi Ogrē rehabilitācijas nozarē. Aktīvo medicīnu viņa vairākus gadus izbaudījusi un tagad šauboties, vai tajā maz spētu atgriezties: «Jau bija pietiekami,» viņa saka. Uz darbu rehabilitācijas nodaļā viņa dodoties priecīga ik dienu. Un šo smaidīgo māsiņu arī pacienti ir ievērojuši, liecina viņu atsauksmes. Arī BKUS Rehabilitācijas nodaļā atrodama sirdsmāsiņu balsošanas kastīte ar zaķa attēlu, jo te, tāpat kā citās BKUS nodaļās, notiek akcija Meklējam sirdsmāsiņu. To rīko Rietumu bankas labdarības fonds ar Pētera Avena labdarības fonda Paaudze un laikraksta Diena atbalstu. Balsot par savu sirdsmāsiņu var BKUS nodaļās vai akcijas mājaslapā www.diena.lv/sirdsmasina.
Sāka ar plastilīna skeletu
I. Germane skaidri zina laiku, kad izvēlējusies māsas profesiju. Skolā 2. klasē skolotāja uzdeva uzzīmēt, «kas es būšu, kad izaugšu liela». Astoņgadīgā Iveta sevi attēlojusi kā medmāsiņu, kas baltā cepurītē ar sarkanu krustiņu un baltā halātā stumj bērnu gultiņu. Vēl tagad viņa īsti nesaprot, no kurienes bija tādas domas. «Līdz tam vecumam es pat ne reizi nebiju bijusi slimnīcā,» viņa prāto. Mērķtiecīgi pretī medmāsas darbam Iveta sāka virzīties ceturtajā klasē, kad sākusi apmeklēt jauno mediķu pulciņu. «Vecāki mani atrunāja. Mamma teica - mediķiem ir mazas algas, nu ko tu tur darīsi? Tur būs asinis un netīrība,» viņa pasmaida. Mamma arī ieminējusies - tev taču pašai bail no špricēm. Ivetai atbilde nebija ilgi jāmeklē - jā, bet špricēt man jau nav bail!
Jaunos mediķus pulciņā apmācīja zinoša feldšere, audzēkņi kopā no plastilīna veidoja skeletu, mācījās anatomiskos nosaukumus. Pēc 8. klases I. Germane sākusi mācības medskolā un jau otrajā gadā sākusi strādāt Gaiļezerā pulmonoloģijas nodaļā par sanitāri. Pēc tam ceļš vedis uz Ogres slimnīcas Intensīvās terapijas nodaļu, kur tolaik māsām darbs bija smags pavisam tiešā nozīmē. Viņām pašām bija jāizcilā pacienti. «Tajos laikos arī mēs ik pēc laiciņa pašas mērījām pulsu, spiedienu, ar aparātu, ar ausīm. Pierakstījām visu,» viņa atceras. Triju gadu laikā no māsiņas viņa kļuvusi par pacienti, jo sabeigusi veselību. Tāpēc gluži kā rehabilitācija viņai nāca ziņas, ka Ogres sanatorijā meklē māsiņu. I. Germane kļuva par bērnu māsu un šajā rehabilitācijas mājā strādā 17 gadus.
Naktīs nu var gulēt
No šāgada sākuma gan nodaļa vairs nestrādā visu diennakti. Tā kļuva par dienas stacionāru, tas nozīmē - pacientus uzņem tikai diennakts vairāk vai mazāk gaišajā laikā. «Tagad naktīs mēs guļam,» paskaidro I. Germane. Darbs ar bērniem ļoti atšķiroties no darba ar pieaugušajiem pacientiem. «Ar bērnu var daudz ko sarunāt, bet brīžiem ar viņa vecākiem...» viņa apdomājas un smaidot piebilst, «nu reizēm viegli jau nav.»
Daļai nodaļas pacientu ir stājas problēmas, muskuļu vājums, astma, citam nepieciešama rehabilitācija pēc plaušu karsoņa, lūzumiem. Māsas darbs postenī ir šāds: bērns tiek uzņemts, nosvērts, nomērīts, un tad tiek pildīti visi daktera norādījumi: vai vajag inhalācijas, deguna, acu pilienus, zālītes, pēc tam nosūta pacientus uz rehabilitācijas nodarbībām. I. Germane saka - kad bija stacionārs, šurp brauca bērni no visas Latvijas, viņus atstāja, piemēram, uz divu nedēļu rehabilitācijas kursu, taču nu vecākiem jāspēj bērnu ik dienu atvest un aizvest. Kas māsiņai sagādā prieku darbā? «Patīk, ka cilvēki aiziet projām pateicīgi, smaidīgi, bērniņš mazāk slimo,» saka I. Germane.