Izņēmums nav arī Margaritas Dirasas _Augu dienu koku paēnā_, ko Felikss Deičs iestudējis Nacionālā teātra Aktieru zālē ar jubilāri Astrīdu Kairišu ekstravagantās Mātes lomā.
Ekscentriskā māte, dēls - spēlmanis
Margaritas Dirasas darbiem raksturīga pievēršanās sarežģītām jūtām, sarežģītām attiecībām un eksistenciālu jautājumu šķetināšana, Latvijā droši vien vislabāk ir pazīstams viņas romāns Mīļākais, kurā, balstoties personīgajā pieredzē, stāstīts par trūcīgas pusaudzes francūzietes attiecībām ar ķīnieti, pieaugušu vīrieti, miljonāra dēlu. Augu dienu koku paēnā vēsta par ļoti vecu un it kā ļoti bagātu kundzīti, kura no savas pastāvīgās mītnes vietas Indoķīnā ierodas Parīzē, lai satiktu savu mīļāko bērnu - pusmūža spēlmani un bāra viesu izklaidētāju Žaku. Īpaša tuvība un vienlaikus naids (vismaz no dēla puses) abu starpā balstās līdzīgā dzīves uztverē, kas tendēta uz destrukciju, - jau kopš bērnības māte ir veicinājusi viņa bezdarbību, izšķērdību (deviņus gadus pirms lugas darbības laika dēls ir māti izputinājis), Žaku atšķirībā no citiem bērniem viņai vienmēr bijis žēl modināt, un māte pievērusi acis, kad laikā, kad jāapmeklē skola, viņš slēpies piemājas koku lapotnēs. Māte Žaku ne tikai mīl visvairāk (varbūt vienīgo, katrā ziņā pārējie pieci bērni viņai ir diezgan vienaldzīgi vai pat mazliet nicināti - kā Žaka jaunākā māsa, čaklā un neglītā Mimī, kura lugā parādās tikai varoņu sarunās, bet ir persona, kas reāli rūpējas par māti), viņa dēlu uzskata par ideālo cilvēku. Atšķirībā no visiem pārējiem bērniem, kuri dzīvo lietderīgi un konstruktīvi. Formāli māte izliekas, ka Parīzē ieradusies, lai nopirktu sev nāves gultu un pierunātu dēlu kļūt par viņai piederošās rūpnīcas pārvaldnieku. Patiesībā ar zeltlietām apkārusies māte vēlas, lai dēls viņu izputina vēlreiz - pēdējoreiz, lai varētu dzīvi beigt, tāpat kā sākusi un nodzīvojusi lielāko daļu, - bez nekā, absolūtā nabadzībā.
Ekscentriskā Astrīdas Kairišas Māte ir vienlaikus karaliene un pati sava galma āksts. Aktrise lomu veidojusi pēc kontrastu principa - teatralitāte un groteska mijas ar apātiskuma un apceres mirkļiem, mīlestībā pret dēlu viņa mazāk ir māte tradicionālā izpratnē, drīzāk - brīžiem viņa bērns, mīļotā sieviete, arī ļaunais dēmons, vājību provokatore un kārdinātāja. Trauslais aktrises stāvs kontrastē ar Annas Heinrihsones radīto īpatnējo melno ietērpu, uz kura izceļas milzīgs daudzums zelta rotaslietu. Jura Lisnera Žaks un dēla piedzīvotāja Marsela aktrises Līgas Vītiņas atveidojumā, kamēr nav pārģērbušies darba tērpā viesu izklaidēšanai bārā, ģērbti tā, lai radītu iespaidu par viņu trūcīgumu iepretim mātes pārspīlētajai bagātībai. Astrīda Kairiša, īpaši viņas kinolomu dēļ (Laura Ezera sonātē (1976) vai Ieva Tauriņdejā (1971)), man iemieso latvisko kluso dziļo ūdeņu arhetipu vai niansētu spoži mirdzošu pelēko, taču šajā izrādē tēlā savienots vienā galējībā kliedzošs zelts, otrā - tumši melnas dzīles, pa vidu spilgtā intensitātē laistās visas citas varavīksnes krāsas, bet aktrises savaldīšanās spējas neļauj plašajam spektram kļūt bezgaumīgam, piešķirot tam nopietnu un jēgpilnu dimensiju.
Piekāpjas, atdodot visu spožumu?
Lugas tekstā gandrīz katrai replikai remarkās norādīta intonācija, izteiksmes veids. Šīs intonācijas paralēli vai papildus runātajam vārdam veido kaislīgu, ļoti kontrastainu vēstījumu. Intonatīvo niansētību, gan maigākā toņkārtā, vēl bez Astrīdas Kairišas izdevies ieturēt arī Līgai Vītiņai Marselas lomā. Mazāk šoreiz veicies Jurim Lisneram - lugā Žaks nav mazāk nozīmīgs tēls kā māte, tieši viņu dialogos, saspēlē, attiecībās tiek veidota filozofija, kas noraida pienākumu, lietderību, attīstību, mērķtiecīgu virzību pa dzīves ceļu, strādīgumu kā pārāk triviālas un cilvēka noslēpumainajām un daudzšķautņainajām dzīlēm pārāk primitīvas vērtības un vienlaikus atklāj skumjo un vientuļo realitāti, kas rodas, atsakoties no šīm vērtībām. Vai nu aktieris ir piekāpies, atdodot Astrīdai Kairišai visu spožumu, vai tēls izrādījies pārāk nesaderīgs ar paša aktiera personību, taču viņa Žakam pietrūkst spēlmaņa azartiskuma, triekšanās uz citu un sevis pazudināšanu, tas ir vienkārši lādzīgs, rezignācijā iegrimis pusmūža vīrs, kuram dzīvē nav īpaši veicies un kurš cenšas izdabāt savai māmuļai. Ainārs Ančevskis Bārmeņa lomā pilda visai formālas funkcijas, restorāna ainā pienesot dzērienus un pēcāk iekasējot naudu.
Aigara Ozoliņa scenogrāfija rāda reālistisku vidi - trūcīgu parīzieša dzīvoklīti, sarkanā brokātā laistošos bāru, kurā māte viesojas dēla darbavietā. Gan scenogrāfija, gan iestudējums kopumā ir ļoti tradicionāls, un ir grūti atbildēt, vai tas palīdz izcelt lugas filozofiju un Astrīdas Kairišas veikumu vai arī kādi mazāk standartizēti un pārbaudīti risinājumi ļautu šīm kvalitātēm izpausties vēl košāk.