Dārgo lasītāj, iedomājies, ka tev būtu iespēja pretendēt uz 60 miljonus latu vērtu mantu. Interesanti - vai tu meklētu argumentus par labu sev, vai meklētu atrunas, kāpēc uz naudu pretendēt nevari?
Valsts neesam mēs. Mūsu valsts vadītājus vada cita loģika. Jautājums - vai tā ir valstiska? Izskatās, ka valdībai jautājums par 60 miljonu vērtās bufernaftas piederību ir īstas zobu sāpes. Nerunāsim par entuziasmu cīnīties par valsts mantu, kad atklājies, ka tā, ļoti iespējams, joprojām pieder Latvijas valstij, jo nekad nav tikusi privatizēta - tikai būtu nepieciešams par tās piederību pacīnīties tiesā.
Valsts pārstāvju puses rīcība ar premjeru priekšgalā liecina, ka politiķiem acīmredzot ir sava loģika būt neloģiskiem no valsts interešu viedokļa. Iespējams, ka Latvijas valstij pamatīgi iegriež tas, ka jautājums par bufernaftas piederību skar tā saucamo Lemberga oponentu biznesa intereses, kurām acīmredzami nevēlas kaitēt Vienotības vadītā valdība.
Par to, kā valdības pārstāvji pat nemēģina iedziļināties jautājuma būtībā no valsts interešu viedokļa, bet sniedz atrunas, lai neko nedarītu, liecina Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra Jura Pūces vakardienas uzstāšanās Saeimas komisijā. Ir pat grūti noticēt, ka tik augsts ierēdnis tik atklāti maldina sabiedrību, apgalvojot, ka cauruļvada īpašnieks SIA Latrostrans nekad neesot piederējusi Latvijas valstij.
Cilvēkam, kas dziļi neorientējas Latvijas ekonomiskas vēsturē, Pūces izteicieni, iespējams, rada iespaidu, ka Latvijas valstij vispār nav nekādas daļas gar Latrostrans. Jā, Latrostrans nekad nav bijis 100% Latvijas valstij piederošs uzņēmums, jo tas ir bijis Latvijas un Krievijas kopuzņēmums, kura dibināšanas brīdī 60% Latrostrans akciju piederēja Latvijas valstij, bet 40% - Krievijai. Līdz pat Ventspils naftas (VN) privatizācijai koncernā ietilpstošā SIA Latrostrans noteikti ir uzskatāma par uzņēmumu ar valsts kapitāla daļu. Savukārt privatizācijas procesā bufernafta nekad nav tikusi privatizēta. Ja Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs būtu iedziļinājies jautājuma būtībā no Latvijas valsts interešu viedokļa, viņš uz faktiem skatītos savādāk. Skatījums juridiskajā strīdā vienmēr ir atkarīgs, kurā komandā spēlē, ko gribi pierādīt un panākt, vai ne?
Ja gribam pierādīt, ka bufernafta pieder Latvijas valstij, mums ir viens skatījums, ja aizstāvam privātas firmas intereses, tad cits. Protams, ka galavārds būs jāsaka tiesai. Tikai būtu dabiski, ja Latvijas premjers, valdība un valsts ierēdņi strīdā par valsts mantu aizstāvētu valsts, nevis privātā īpašnieka pozīcijas. Kāds ir tas iemesls, kāpēc Latvijas valstij dāvināt 60 miljonus šodienas VN īpašniekiem? Tā ir pārāk dārga dāvana.