Glezniecība kā statiska māksla reti piedāvā tik tiešu emocionālu iesaistīšanos mākslas darbā kā, piemēram, mūzika vai kino. Janas Briķes gleznotās figūras - it kā bērni, it kā lelles, it kā nereāli radījumi ar pārspīlētām kaķa acīm - šķiet, tieši no turienes nākuši. Ne velti galerijas kuratore Ilze Žeivate mākslinieces pieeju sauc par «kartūnismu», steidzot tam piedēvēt jauna dominējoša un visas mākslas nozares aptveroša stila nozīmi. Saglabājot saiti ar tradicionālo glezniecību, jo īpaši vecmeistaru un sirreālistu veikumu, šis stils piedāvā avataru un vampīru, 3D multeņu, fantāzijas žanra un fetišisma pasauli, kurā neviens nevar būt drošs, kas ir reāls un kas - manipulēts. Šis mikss uz palikšanu ir iekārtojusies mūsu vizuālajos priekšstatos, tā radošie produkti sit pušu visus patērētāju intereses rekordus, bet reizē izraisa arī neskaidras bailes, šausmas un riebumu.
Tomēr, ja kāds cer, ka izstādes nosaukums Piens un asinis ir tikai optimistiska metafora, jābrīdina, ka tie būs redzami tieši plus vēl siekalas, asaras un ļoti reālistiska pumpaina āda. Interesanti, ka datorapstrādāto būtņu portretējumos mākslinieki, kas strādā līdzīgi kā Jana Briķe, vēršas pie retajām lietām, par kurām vēl ir pārliecināti, ka tās nav acu apmāns: ķermeņa funkcijām, bērnības atmiņām, pubertātes mokām, pašu apziņas bailēm un murgiem. Nobrāzumi sāp, saule spīd (lai gan, kā gleznā Debesbraukšana, no apakšas), un gleznas tiešām ir roku darbs.
Briķes gara radinieku mākslā nav mazums - pietiek ieskatīties žurnāla Hi-Fructose mājaslapā, kurā publicēti arī latvietes darbi, lai par to pārliecinātos (īpaši tuvs šķiet Marks Rīdens). Viņu stils, kas droši vien sakņojas amerikāņu popārtā, tiek saukts par popsirreālismu, popfiguratīvo glezniecību, andergraunda laikmetīgo mākslu utt. Lai gan tajā strādājošam māksliniekam nepieciešams talants un pamatīga amata prasme, līdz nesenai pagātnei viņus visdrīzāk varēja atrast subkultūras vidē. Augstā māksla visu šo lawbrow mēģināja turēt drošā attālumā, piedēvējot tam sliktu gaumi, neķītrību un slimīgumu. Acīmredzot barjeras, gan estētiskās, gan ģeogrāfiskās, ir kritušas, un Janas Briķes personālizstāde Rīgā pēc vairākām viņpus okeānam to apliecina.