Jau pusgadu pirms pilngadības sasniegšanas pašvaldība, kas bērnu ievietojusi bērnunamā, saņem ziņu, ka tuvojas brīdis, kad šis jaunietis plāno sākt patstāvīgu dzīvi. Pašvaldībai jāgādā par likumā noteikto atbalstu, pirmkārt, jānodrošina viņam dzīvojamā platība. Ja pašvaldībā ir sociālā māja, bērnunamu audzēkņi visbiežāk nokļūst tur. Taču, ja pašvaldības dzīvojamā fonda nav, vienojas par īrēta dzīvokļa īres apmaksu. A. Kauķis stāsta, ka Rīgā, ja bērnam nav sava dzīvoklīša vai tuvinieku, pie kuriem atgriezties, visbiežāk visi kopā atrod īres dzīvokli. Bērnu un ģimenes atbalsta biedrības Bakners vadītāja Dace Rence piebilst, ka tas ir labākais variants, jo pašvaldības piešķirtie dzīvokļi reizēm ir praktiski neapdzīvojami - ar malku kurināmi, pa logu šķirbām svilpo vējš. Nav ne kur sasildīties, ne kur nomazgāties.
Lielākajā daļā Latvijas bērnunamu bērni tur var turpināt dzīvot tik ilgi, kamēr turpina mācības, ko A. Kauķis un arī citi bērnunamu vadītāji atzīst par pareizāko risinājumu.
Patstāvīgas dzīves sākšanai jaunietis saņem vienreizēju pabalstu 90 latu apmērā un vēl 175 latus mīkstā inventāra iegādei. Ir pašvaldības, kur šo pabalstu izmaksā naudā, taču ir pašvaldības, kur par šo summu sagādā visu sadzīvei nepieciešamo. Ja jaunietis turpina sekmīgi mācīties, viņš saņem ikmēneša stipendiju 45 latus. Sasniedzot pilngadību un sākot patstāvīgu dzīvi, jaunais cilvēks saņem uz viņa vārda atvērtajā kontā uzkrāto, piemēram, dāvinājumu vai ziedojumu naudu, ja tāda ir, apgādnieka zaudējuma pensiju vai sociālā nodrošinājuma pabalstu.
Dienas aptaujātie sociālo dienestu darbinieki gan atzīst, ka daudzi bērnunamu audzēkņi gandrīz tūlīt kļūst par viņu klientiem trūcīgā statusā, jo piešķirtā nauda ātri tiek iztērēta un, ja jaunietis nestrādā, viņam nav gandrīz nekādu ienākumu. Šajā gadījumā viņš saņem visus trūcīgajām personām paredzētos sociālos pabalstus.