Iedvesmojošs cilvēks
Sastādītājs ir precīzi izstrādājis grāmatas kompozīciju: materiāls tematiski kārtots trīs nodaļās (Sākotne, Ministrijā, Muzejā) ar apakšnodaļām; blakus novietotie raksti organiski tālāk izvērš agrāk pieteiktu viedokli - apstiprinot vai dažkārt strīdoties ar to. Tas rada sajūtu, ka grāmatas lasīšanas gaitā notiek aizvien lielāka iedziļināšanās apskatāmās personības dzīvē. Par to, ka Voldemārs Kalpiņš acīmredzot bijis tik tiešām ļoti iedvesmojošs cilvēks, liecina fakts, ka no visa milzīgā atmiņu sniedzēju skaita tukši pačalojuši ir tikai kādi pieci seši. Kaut lielās līnijās zināju V. Kalpiņa veikumu Latvijas kultūrā, biju pārsteigta, kad nu par to lasīju vienkopus. Tas būtu vairāk nekā pietiekami vairāku cilvēku mūžam. Turklāt tas noticis padomju laikā, apliecinot, ka arī tad no viena cilvēka stājas bija atkarīgs ļoti daudz. Atkarīgs no stājas, kā arī no prasmes un spējas mobilizēt un aizraut cilvēkus, uzmodināt un atminēt viņos labāko. Daudzi uzsver: strādājot kopā ar Kalpiņu, dzīve kļuva interesanta, ieguva jēgu. Mūsu Latvijas laikam neglaimojošs ir fakts, ka padomju ērā kultūras ministra un vēlāk muzeja direktora lielo ideju īstenošanai tika atrasts arī finansējums, bez kura Kalpiņš būtu palicis vienīgi par utopisku kabineta sapņotāju.
Kompromisu meistars
V. Kalpiņš bijis arī kompromisu meistars: lielas lietas dēļ pratis upurēt mazāk nozīmīgās. Lai panāktu Brāļu kapu reabilitāciju un Mūžīgās uguns iedegšanu, 1958. gadā pēc viņa mudinājuma tur apglabāti Otrajā pasaules karā kritušie padomju karavīri. Kaut gan - varbūt tā bija viņa pārliecība, nevis viltība, jo pats taču karu pavadīja kā Sarkanās armijas frontes avīzes Latviešu Strēlnieks žurnālists... (Ar šausmām atceros pirmo neatkarības gadu plaši apspriesto, bet, paldies dievam, nerealizēto ekstrēmo nacionāļu prasību izmest no Brāļu kapiem šo idejisko ienaidnieku kaulus.) Par to, ka Kalpiņš bijis patiesi radošs cilvēks, liecina fakts, ka, 46 gadu vecumā zaudējis ministra posteni un aizsūtīts mierīgi sagaidīt pensiju uz tolaik īsteno Sūnu ciemu - provinciāli atpalikušo Raiņa Literatūras muzeju, viņš atrod sevī spēku, lai veiktu jaunu, varbūt sava mūža galveno uzrāvienu. Pēc modernākajām Eiropas muzeju zinātnes atziņām tiek veikta ekspozīcijas maiņa centrā, bet galvenais - atjaunoti un dibināti rakstnieku un mākslas darbinieku muzeji Latvijas laukos; šo procesu A. Grāpis pamatoti nosauc par memoriālo muzeju atmodu. Te pieder R. Blaumaņa Braki, Raiņa Tadenava, Jasmuiža, vasarnīca Majoros, Eduarda Veidenbauma Kalāči, Annas Brigaderes Sprīdīši, brāļu Kaudzīšu Kalna Kaibēni, Jāņa Jaunsudrabiņa Riekstiņi, Friča Bārdas Rumbiņi, Druvienas Vecā skola, Emīla Dārziņa un Jāņa Sudrabkalna Jāņskola... Un, protams, kopā ar Lidiju Freimani izcīnītais un burtiski no drupām uzceltais Eduarda Smiļģa Teātra muzejs. Novatoriskos muzeju iekārtošanas principus, kas tika izstrādāti un īstenoti V. Kalpiņa vadībā, apjomīgā rakstā kompetenti analizē Līvija Volkova.
Netēlo par eņģeli
Pie grāmatas plusiem noteikti pieder arī sastādītāja apzināta vairīšanās tēlot V. Kalpiņa portretu kā eņģelisku. Jā, viņš bija izskatīgs, elegants, šarmants vīrietis, kas bez īpašas cenšanās apbūra daiļo dzimumu. (Varu liecināt, ka tāds viņš bija arī vēl 60 gadu vecumā, kad abi - viņš kā sastādītājs, es kā redaktore - izdevniecībā Liesma neveiksmīgi cīnījāmies ar priekšniekiem par Viļa Lāča Dienasgrāmatu publicēšanu.) Tai pašā laikā, kā grāmatā trāpīgi atzīmējusi Margarita Miglāne, viņš bijis arī «kungs Kalpiņš»: lepns, dažkārt pārmēru pašapzinīgs, pat iedomīgs, kas ar citādi domājošiem padotajiem konfliktus risinājis nevis pārrunu, bet pavēļu formā. Par to stāsta arī Oskars Falks, Inta Čaklā, Eduards Berklavs, Lilija Dzene. O. Grāpis sapratis elementāro, bet Latvijā tik nepopulāro lietu, ka nevairīšanās no personības pretrunām rada interesantāku, kolorītāku, dzīvāku, galu galā - patiesāku tēlu. Taču šo principu pietiekošā apjomā sastādītājs attiecinājis diemžēl tikai uz V. Kalpiņa psiholoģisko, nevis arī politisko portretu, kur vēl nesamierināmākas pretrunas pieminētas tikai garāmejot. Pats Kalpiņš par sevi dienasgrāmatā 1995. gadā raksta: «Boļševikiem - nepiebeigts buržuāziskais nacionālists, brīvās Latvijas nacionālajiem spēkiem - nepieveikts komunists.» Nozīmīgs grāmatas varoņa politisko uzskatu skaidrojumā Jāņa Petera raksts, kur Kalpiņš raksturots kā eirokomunists - ideālists, un Ilgoņa Bērsona apcerējums, kas atklāj kādreizējā kultūras ministra vecumdienu dramatisko politisko aklumu, kad tas atmodu dēvē par «šļuru un jezgu», vairs neatpazīstot vēsturisko notikumu īsteno jēgu un nostājoties pret to, kam patiesībā visu mūžu pašaizliedzīgi kalpojis - brīvu Latviju. (Šai kontekstā saprotu, lai arī nepiekrītu E. Berklavam, kurš domā, ka par Kalpiņu nevajag grāmatu.) Taču ir kāda tēma, kuras pilnīgs iztrūkums nav piedodams, jo būtiski deformē V. Kalpiņa tēlu. Ir nodaļa par V. Kalpiņa un A. Upīša nenozīmīgajām attiecībām, bet neticamā kārtā nav nekā par V. Kalpiņa un viņa tuvākā drauga, vienlaikus māsasvīra Viļa Lāča attiecībām. V. Lāča dienasgrāmatā Valda vārds minēts vai ik lappusē, savulaik Karogā publicēti fragmenti no Svētvakaru sarunām - tā V. Kalpiņš nosauca iecerēto, bet tā arī netapušo (tapušo, bet iznīcināto?) grāmatu par V. Lāci. Un vai tad tas vien? Ja grāmatā nebūtu asredzīgā Andras Evaldes-Lazdānes rakstiņa, pat fakta līmenī šīs attiecības nebūtu minētas. Vai patiesi mūsu sabiedrība vēl joprojām nav gatava mierīgi apspriest citādi domājošo viedokli, apstākļus, kas to radījuši, un faktorus, kas ietekmējuši? Vai tad fakts, ka Kalpiņš līdz mūža galam, kā izrādās, ticējis no realitātes atrauta utopiska komunisma idejai, ka draudzējies ar veiksmīgo beletristu un vienlaikus sovetisko kolaboracionistu, kuram tik baisi neviennozīmīga loma mūsu vēsturē, mazina viņa nopelnus kultūrā? Bija visi priekšnoteikumi, lai taptu novatoriska grāmata par aizgājušā gadsimta Latvijas sarežģīto garīgo vēsturi. Tapa - zināmā mērā vienkāršota grāmata par Latvijas PSR bijušo kultūras ministru un muzeja direktoru. Kādā brīdī pietrūka drosmes un domāšanas mēroga.