Es savu cīņu ar vairākas ziemas pēc kārtas uzkrātiem kilogramiem sāku jau pagājušā vasarā, kad šķita, ka tālāk jau nu nav vairs kur. Pēc draudzenes ieteikumiem atradu brīnišķīgu Figūras draugu grupu. Gājiens uz pirmo nodarbību bija vēl grūtāks nekā uz pirmo randiņu. Likās, ka visi skatlogi man uzsmaida un saka - tu taču tāpat esi lieliska un izskaties gana labi: jāievelk tik vēders, kuplāka blūze, un viss būs forši. Taču es saņēmos un aizgāju. Priekšstats par nodarbību manā galvā līdzinājās filmās redzētām anonīmo alkoholiķu sanāksmēm. Liels bija prieks un atvieglojums, ka tā tas nav, ka stundu garā nodarbībā var iemācīties noderīgas lietas, uzzināt citu pieredzi (ne tikai sieviešu!) un gūt iedvesmu.
Principi ļoti vienkārši - dzert ūdeni, dienā apēst 600 gramus dārzeņu un sekot līdzi citiem samērā viegliem noteikumiem. Tā kā man piemīt zināms teicamnieces sindroms, sākums bija lielisks - teju vai katru nedēļu māju priecīgas atvadas saviem bijušajiem gramiem un kilogramiem. Ar katru nedēļu panākumi, protams, kļuva mazāki un nāca arvien grūtāk. Vēl grūtāk bija pēc Ziemassvētkiem, kad daži no maniem bijušajiem atkal kļuva par esošajiem. Un grūti ir tagad.
Šopavasar esmu par kilogramiem padsmit vieglāka nekā pirms gada. Tas, protams, ir forši. Cīņa pret liekajiem kilogramiem kļuvusi par dzīvesveidu. Sākumā bija grūti pierast pie tik liela dārzeņu apjoma, vēders dumpojās.
Grupu joprojām neesmu pametusi, jo man svarīgs citu atbalsts un gaisma tuneļa galā. Arī citām nav viegli, bet mēs nepadodamies. Lielākais atklājums ir viens - grūti nav tikt galā ar lieko, vissmagākā cīņa ir turēšanās rāmjos.