Šis ātrums, ar kuru likumdevēji spēj darboties, vēl jo uzkrītošāku padara tūļīgumu un kūtrumu, ar kādu deputāti ķeras pie dažiem jautājumiem, kuru atrisināšana lielākā vai mazākā mērā saistīta ar korupcijas apkarošanu vai novēršanu. Sākumdeklarēšanas jeb tā dēvēto nulles deklarāciju ieviešana, nenoliedzami, pieder pie jautājumiem, kuru risināšanu visos iespējamos veidos mēģina nomuļļāt.
2002. gadā, īsi pirms 7. Saeimas pilnvaru termiņa beigām viens Fizisko personu sākumdeklarēšanas likuma projekts jau tika pieņemts otrajā lasījumā. Šķita, ka 8. Saeima, kuras darbības sākumposmā varas grožus savās rokās turēja Jaunais laiks (JL) šo likumu noteikti pārņems un sākumdeklarēšanās tiks ieviesta ne vēlāk kā 2004. gadā. Taču tā nenotika. Ironiskā kārtā savu ieguldījumu nulles deklarāciju «norakšanā» deva arī toreizējā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadība, kuras pārstāvji publiski pauda, ka šādu deklarāciju ieviešana jau esot novēlota, ka vilciens jau aizgājis.
2007. gadā stāsts par sākumdeklarēšanos sākas no jauna. Tiek lemts, ka nulles deklarāciju ieviešanu paredzošajam likumam jāstājas spēkā no 2008. gada 1. janvāra. No jauna skan iebildumi, ka nulles deklarācijas bijis jāievieš jau 90. gadu sākumā, ka nu jau krietni par vēlu, ka iedzīvotājiem un ārvalstu investoriem tikšot radītas milzīgas neērtības. Fizisko personu mantiskā stāvokļa deklarēšanas likuma projekts pēc otrā lasījuma atkal apput kādā atvilktnē. Politiķu starpā ir vienošanās 9. Saeimas pilnvaru laikā to vairs nekustināt.
Tagad diskusijas par nulles deklarāciju ieviešanu atkal atsākušās. Iespējams, tādēļ, ka dažas valsts institūcijas, arī Valsts ieņēmumu dienests (VID), ir nonākušas pie secinājuma, ka, ja nav nulles deklarāciju, kas kalpotu par sava veida atskaites punktu, tad nelegālu ienākumu gūšanu pierādīt ir ļoti sarežģīti. Šogad VID ir iedarbinājis fizisko personu riska analīzes sistēmu - apstrādājot datus par 2008. gadu, konstatēts, ka Latvijā ir teju 17 tūkstoši fizisko personu, kuru izdevumi pārsniedz ieņēmumus. Un pārsniedz ne jau par pāris santīmiem vai latiem, bet gan par vairāk nekā 10 000 latu! Ja nav nulles deklarāciju, iespējas pierādīt, ka viņi ienākumus guvuši nelegāli, ir visai apgrūtinātas.
90. gadu vidū un otrajā pusē aizdomīgi turīgie ļaudis mēdza apgalvot, ka pamatus savai bagātībai likuši vēl padomju gados, kad no rokas gājusi tulpju, rožu un kāpostu tirdzniecība. Tagad, jādomā, modē varētu būt nākusi atsaukšanās uz veiksmīgām nekustamā īpašuma spekulācijām tā dēvētajos treknajos gados vai aizņemšanās no tiem pašiem spekulantiem - nekustamo īpašumu «magnātiem». Iespējas sagudrot dažnedažādus aizbildinājumus rodas ne tikai nelegālās ekonomikas darboņiem, bet arī korumpētām amatpersonām.
Nulles deklarāciju ieviešana, protams, nav lēts prieks. Deklarācijas ir jāsavāc no iedzīvotājiem un, pats galvenais, ir jārada sistēma, kas nepieciešamības gadījumā ļauj operatīvi pārbaudīt un salīdzināt datus. Izdevumi, kas saistīti ar šādas sistēmas radīšanu, iespējams, tiks atpelnīti tikai vairāku gadu laikā. Un tas, vai sistēmas ieviešana jebkad spēs sevi atpelnīt, būs atkarīgs no tā, cik prasmīgi šī sistēma tiks likta lietā.
Jā, iespējams, pienākums iesniegt nulles deklarācijas neizraisīs nekādu sajūsmu sabiedrībā - tas tiks dēvēts par «papīru ķēpāšanu» un lielu laika tērēšanu. Iedzīvotājiem var būt pamatotas bažas par to, ka viņu iesniegtā informācija var nonākt arī nepareizās rokās. Neo publiskotā informācija par to, cik neaizsargāta ir bijusi VID Elektroniskās deklarēšanas sistēma, šaubas par VID iesniegtās informācijas pasargāšanu no nesankcionētas pieejas, protams, ir tikai vairojusi.
Jautājums ir: vai sagaidāmā sākumdeklarēšanās nepopularitāte ir iemesls, lai no tās atteiktos? Ir taču tik daudz indikāciju, kas liecina, ka nulles deklarācijas tomēr ir nepieciešamas.
Varbūt derētu nopietni diskutēt par jauna sākumdeklarēšanas modeļa ieviešanu? Šim modelim būtu jābūt maksimāli vienkāršam, lai iedzīvotājiem nebūtu jādeklarē īpašumi, par kuriem jau atrodamas ziņas dažādos valsts institūciju uzturētos reģistros. Piemēram, ziņas par nekustamajiem īpašumiem, personām piederošajām kapitāldaļām uzņēmumos, transportlīdzekļiem un saņemtajiem kredītiem patiesībā jau ir valsts institūciju rīcībā, tādēļ, iespējams, šādas ziņas nulles deklarācijās vairs nemaz nebūtu jāiekļauj. Maksimāli vienkāršu deklarāciju ieviešana arī mazinātu iebildumus par iedzīvotājiem sagādātajām neērtībām un, cerams, beidzot ļautu fiksēt atskaites punktu.