Lai ķērpjus neaizēnotu
Pāvilosta pārsteidz ar modernu apbūvi - daudzas vecās zvejnieku koka mājas ieguvušas jaunu, gana modīgu izskatu un rotājas ar apaļiem logiem un modernām jumta nišām. Vasarā mazā pilsētiņa piejūras pusē burtiski pulsē. Atpūtnieku šeit netrūkst. Kad pēc dažiem līkumiem, pa pilsētas ielām dodoties ziemeļu virzienā, attopos ceļa beigās, saprotu, ka šeit arī pelēkā kāpa sākas. Būtu tikai loģiski, ka apbūve šeit turpinātos, tomēr, pateicoties pelēkajai kāpai, te izveidots Pāvilostas dabas liegums. «Aizsargāta no apbūves, bet tagad apdraudēta, jo ir traucēti dabiskie procesi - notiek aizaugšana ar kokiem. Mūsdienu tendences rāda, ka piejūras atklātās platības tiek apbūvētas un ir maza iespēja, ka kaut kur varētu no jauna izveidoties pelēkā kāpa, tāpēc tā ir īpaši saudzējama,» saka Jānis Šlūke.
Savulaik pelēkās kāpas vietā bijis zināms zvejnieku ciema centrs, jo zvejnieki šeit novietojuši laivas un žāvējuši tīklus, tāpēc teritorijai piemīt arī kultūrvēsturiska vērtība. Pelēkās kāpas galvenokārt veidojušās cilvēku tuvumā. «Tām ir nepieciešams jūras mēslojums, lai varētu rasties augu daudzveidība. Pelēko kāpu biotopi Latvijā ir reti sastopami. Sugas, kas dzīvo šeit - ļoti knapos apstākļos smilšainā zemē -, ir retākas un tāpēc sargājamākas nekā pļavas augi, kas ir plašāk izplatīti,» stāsta vides gids. «Priedes šeit vajag raut ārā, lai nodrošinātu atklāto zemsedzi un neveidotos noēnojums un nobiras, tas ir svarīgi, lai neizzustu pelēkajai kāpai raksturīgo augu daudzveidība - arī ķērpji. Pelēko kāpu saglabā dabiskie procesi - vēja kustība un smilšu pārpūšana; tikko tie nenotiek, tā pārvēršas par mežainu jūrmalas kāpu. Taču šādu biotopu mums netrūkst, mežs klāj lielāko daļu jūras piekrastes. Atklātu platību, kas ir klātas ar pelēkās kāpas augāju, ir retums.»
Dabas aizsardzības pārvalde, periodiski attīrot šo teritoriju no priedēm, iepriekš ir organizējusi lielo priežu izciršana. No aerofoto var redzēt, ka šai teritorijai ir tendence apaugt. Bez iejaukšanās nav iespējams šo bagātību nosargāt. Koki bagātina augsni, un veidojas cits biotops, pelēkās kāpas mohikāņi - ķērpji - kļūst apdraudēti.
Ekspedīcijas Mana jūra dalībniece un Dabas muzeja darbiniece Diāna Meiere atzīst, ka šeit, ienākot pelēkajā kāpā, uzreiz uzmanību piesaista augi, kurus redzēt dabā ir reta iespēja. Redzēju ģipseni, kas biežāk ir sastopama dārzos, bet brīvā dabā - ļoti reti. Šeit ir smiltāju neļķīte, kas aug smilšainās vietās piekrastē. Ķērpju daudzveidība tiešām ir liela - no zināmākajiem atpazinu Islandes ķērpi, bet ir vēl daudz interesantu - balti, pelēki, ar sarkanām maliņām un citādi.
Plašākā Baltijā
Kāpas jūlija otrajā pusē un augustā iekrāsojas dzelteni violetos toņos, jo zied mazais mārsils un čemurainā mauraga. Dabas lieguma teritorija ir 42 hektāri (virzienā gar jūru - 1,5 km un virzienā no jūras uz sauszemi - 800 metru). «Šis ir ievērojams pelēkās kāpas dabas objekts Baltijas mērogā savas platības dēļ. Pelēko kāpu biotopus mēs varam atrast vietu vietām, jo biotopu uzskaitām no 25 kvadrātmetru platības, taču šeit ir vairāk nekā 40 hektāru,» saka Jānis Šlūke. Vēl nozīmīga pelēkās kāpas teritorija ir dabas liegumā Užava, kur pelēkā kāpa ar olīšu segumu ir tāda kā bruģēta.
Pelēkās kāpas ir galvenā dzīvotne tādām retām sugām kā smiltāja neļķe, pļavas silpurene, sarkanspārnu sisenis, zilspārnu un raibspārnu smiltājsisenis, smilšu krupis, stepes čipste un citām retām sugām.
Nereti piejūras zemes īpašnieki aizraujas ar pārmērīgu apkārtnes sakopšanu - biežā un zemā pļaušana neļauj augiem izziedēt un nogatavināt sēklas. Spēj izdzīvot tikai daļa kāpu augu. Rezultātā daudzveidīgais pelēko kāpu augājs pārvēršanas par vienveidīgu kāpu zālienu.