Sava republika, kurā vienīgie sakarnieki ar ārpasauli, īpaši tiem, kas reti izbrauc no mājām, ir pastnieks, kurš atved sūtījumus, ziņas no pagasta centra, sīkākas preces no veikala, kā arī vietējā feldšerīte, kura ir galvenais sūtnis uz un no novada pakalpojumu centra Vallē.
Viena no sakoptākajām vietām ciematā ir Taurkalnes stacijas apkārtne. Te atjaunoti soliņi, rūpīgi kopts perons, nokrāsotas atkritumu urnas, joprojām kārtībā uzturēta sabiedriskā tualete. Pasažieru šajā stacijā gan vairs nav, jo vilcieni te nepiestāj. Pēdējais pasažieru vilciens Taurkalnes stacijā piestāja pirms gadiem desmit. Skolēnu mācību laikā te ik dienu piestāj vidēji seši satiksmes autobusi, bet brīvdienās regulāri kursē tikai viens.
Ar diviem autobusiem
Par to, kas notiek pašā ciematā, vislabāk informēta ir bibliotekāre Brigita Čebatarova, jo, kopš te likvidētas visas iestādes, bibliotēka kļuvusi par galveno ļaužu pulcēšanās vietu.
Te izmanto internetu, jo mājās tas ir retajam. Pirmais, ko cilvēki parasti internetā izstudē, ir darba piedāvājumi. Šurp nāk lasīt avīzes un žurnālus, pārspriest jaunumus. Pie bibliotekāres cilvēki dodas arī tad, ja pašvaldībai rakstāms kāds iesniegums, jo pašvaldības darbinieki Taurkalnē ierodas tikai, ja ir kāda īpaša vajadzība. Brigita palīdz visu noformēt, bet feldšere nogādā pakalpojumu centrā.
Tepat notiek arī kultūras pasākumi - bijis koncerts, teātra izrāde, izstādes, pensionāru balles. Ciematā izveidojusies neliela kompānija, kas regulāri apmeklē kultūras pasākumus Jaunjelgavā, Aizkrauklē un Bauskā, taču šādas priekšrocības ir tikai tiem taurkalniešiem, kuriem ir personīgais auto. Ar sabiedrisko transportu nokļūt, kur vēlas, diemžēl nav tik vienkārši. Lai aizbrauktu uz Aizkraukli vai Valli, rūpīgi jāizvēlas diena un jāplāno tur pavadītais laiks, jo jāpaspēj uz autobusu atpakaļ. Vienkāršāk, ja darīšanas kārtojamas skolēnu mācību laikā, tad autobusi kursē biežāk, bet brīvdienās tas ir sarežģīti, jo tad regulāri kursē tikai viens autobuss.
Lai nokļūtu līdz novada centram Vecumniekos, jābrauc pat ar diviem autobusiem, un tajā pašā dienā nemaz nevar tikt atpakaļ. Pašvaldībā gan mierina, ka dzīties uz novada domi nav nekādas vajadzības, visu nepieciešamo var nokārtot pakalpojumu centrā Vallē. Iespējams, taurkalnieši tuvākajā nākotnē varētu palikt vēl bez kāda autobusa, jo vietējie pārvadātāji patlaban rūpīgi rēķina, vai samazinātā finansējuma dēļ nebūs jāatsakās no kāda reisa.
Laimīgs tas, kuram mašīna
«Labi, ka mums ir mašīna,» saka Irīna Semjonova, pašlaik vienīgā studente Taurkalnē, kura studijas apvieno ar gadu vecā dēliņa Deivida audzināšanu.
Lai nokļūtu augstskolā, vīrs viņu cauri mežam aizved līdz lielceļam, kur Irīna kāpj autobusā uz Rīgu, bet vakarā atkal sagaida lielceļa malā. «Esmu pieradusi, jo visu mūžu esmu braukusi uz skolu. Sākumā uz Jaunjelgavu, bet tur mūs sauca par mežoņiem, jo nācām no ciema meža vidū. Tāpēc pārgāju mācīties uz Valli un vēlāk jau Rīgā,» saka Irīna. Arī šodien daļa bērnu brauc mācīties uz Jaunjelgavu, daļa uz Valli.
Gaidot mazo, Irīna ar vīru Zigmāru no Rīgas pārcēlās uz laukiem, kur dzīvo viņas vecāki un vecvecāki. «Gribējām, lai mūsu bērns aug tīrā vidē,» uzsver Irīna, taču atzīst, kas tas arī radījis virkni problēmu. Vīram bija jāmēro garš ceļš uz darbu Rīgā, nepieciešamā pārtika, apģērbs un higiēnas preces bērnam regulāri jāpasūta radiem un draugiem, kas brauc no pilsētas. Tomēr, kopumā rēķinot, dzīve laukos esot lētāka, un nu arī vīrs atradis darbu tuvāk.
«Lai arī lielākā daļa ciemata iedzīvotāju ir pensionāri, skats tomēr nav tik bezcerīgs, jo pēdējos gados atkal sadzimuši kādi septiņi astoņi bērni,» prātā saskaita jaunā sieviete, taču, kad jautāju, kur Deivids apmeklēs bērnudārzu un ies skolā, Irīna atzīst - tā, visticamāk, būšot Aizkraukle, kur dzīvo vīra vecāki. Tur viņa plāno meklēt darbu. Un, lai arī pavisam drīz viņai kabatā būs psiholoģijas skolotājas diploms, darbu Irīna meklēs skaistumkopšanas nozarē, jo viņa ir arī sertificēta nagu dizaina speciāliste un šajā profesijā nākotne izskatās stabilāka.
Mežs kā iztikas avots
Pavadot aptuveni pusi dienas Taurkalnē, uz ielas sastopam tikai piecus cilvēkus. Kādas mājas pagalmā sastaptā kundze atzīst, ka tas pat ir daudz, jo citreiz, apejot apkārt ciematam, var nesatikt gluži nevienu.
Ciemata vienīgā veikala pārdevēja secina, ka vēl par vēsu, kļūs siltāks, tad arī vietējie «saulesbrāļi» iznāks dienasgaismā. Kas tad ir tā pieprasītākā prece veikalā? Viņa stāsta, ka maize, piens, desa, saimniecības preces, alus. Plauktā gan pamanām arī konjaku par 70 latiem un brīnāmies, kas gan vietā, kur galvenais ienākumu avots ir pensija, var atļauties ko tādu. Taču vēlāk saprotam, ka šie dzērieni, visticamāk, domāti turīgajiem rīdziniekiem, kas uz Taurkalnes mežiem braucot medīt.
Pašreiz taurkalniešus baro mežs, jo ciematā ir tikai kādas sešas darbvietas -viena bibliotēkā, divas veikalā un trīs četras uz dzelzceļa. Inese Ročāne ir vienīgā, kas iesaistīta simtlatnieku programmā. Taču, sākoties ogu un sēņu laikam, gandrīz viss ciemats meklē grozus un spaiņus un dodas mežā. Inese atceras pērno gadu, kad sēnes ar izkapti varēja pļaut un arī labi nopelnīt. Ir ģimenes, kas sezonā pelna trīs četrus simtus latu, un vietas mežā un tā labumu pietiek gan vietējiem, gan tiem, kas uz Taurkalnes mežiem atbrauc no tuvākas un tālās apkārtnes.
Turīga ciemata noriets
Padomju gados Taurkalnē darbojās liela mežrūpniecības saimniecības ražotne, te strādājošie bija vieni no turīgākajiem ļaudīm apkaimē. Reizē ar ražošanas attīstību augusi ciemata infrastruktūra.
Te bijis viens no labākajiem lauku bērnudārziem republikā, darbojās klubs, divi veikali, pasts, ēdnīca, bijusi regulāra autobusu satiksme. Piestāja pasažieru vilciens Krustpils-Jelgava.
Ziedu laiki beidzās līdz ar mežrūpniecības saimniecības ceha likvidēšanu. Vēl gan cerību vietējiem deva izveidotais kokapstrādes uzņēmums Colla, kurā darbs ritēja vairākās maiņās, strādniekus veda ar diviem autobusiem, darbinieki savas atvases atstāja diennakts bērnudārzā. Bērnu pieplūduma dēļ te atvēra pat sākumskolas pirmās trīs klases. Taču līdz ar Banku Baltija savulaik nogrima arī Colla.