33 gadus vecā Aivara stāsts ne ar ko daudz neatšķiras no citiem - to mūsdienās, kad ik kvartālā atrodas pa spēļu zālei, nav retums. Pēc profesijas viņš ir grāmatvedis, spriež racionāli, tāpēc, sākot spēlēt, nodomājis, ka zaudētājos jau palikt nevar. «Varbūt muļķības dēļ, kas zina,» savu pirmo liktenīgo soli spēļu zālē skaidro Aivars.
Sākumā viņam veicās. «Tās bija uzvaras. Es patiešām laimēju naudu, man veicās, piemēram, viens 700 latu liels laimests, kas man reiz trāpījās, galīgi sagrozīja prātu.» Tad sekoja pēkšņa un nesaudzīga neveiksmju sērija. «Es nespēju tam noticēt, izjūtas bija biedējošas.» Savu aizrautību Aivars ilgi slēpa no sievas, taču tukšumu banku kontos nebija iespējams piesegt. Sākumā iekrājis vairāk nekā tūkstoti, vēlāk, kad veiksme novērsās, viņš vispirms nospēlēja laimēto, tad pienāca kārta naudai, ko sūrā darbā abi ar sievu iekrājuši ekskursijai uz Grieķiju. Naudas vairs nebija, taču Aivars nelielas summas aizņēmās no firmām, kas piedāvā kredītus.
Sieva reiz, vēl neko nenojaušot, iedevusi naudu Aivaram, lai samaksā rēķinus par dzīvokli. Arī šo naudu viņš aiznesa uz spēļu zāli. Kad sieva galu galā uzzināja par vīra gaitām, viņa esot bijusi ļoti noskumusi. Aivars zvērēja, ka vairs nespēlēs, taču solījumu nespēja turēt. Pērnā gada nogalē sekoja morāls sabrukums. «Es spēju domāt tikai par naudu un spēli, biju aizmirsis visus draugus, manis dēļ cieta ģimene, kurā aug četrus gadus vecs dēliņš. Es kļuvu nelietojams, domāju par pašnāvību,» stāsta Aivars.
Tomēr sieva, par laimi, nepadevās un aizveda vīru pie mācītāja, kurš, uzklausījis ģimenes postu, aicināja iziet Minesotas 12 soļu programmu, arī pastāstīja par anonīmo spēlmaņu grupām.
Tagad Aivars nespēlē, apmeklē anonīmo spēlmaņu grupas un tic, ka viss būs labi.
Droši par to gan runāt nevar - cits anonīmo spēlmaņu grupas apmeklētājs Dienai šo nelaimi salīdzina ar cukura diabētu. «Jā, to var apārstēt, taču pilnībā atbrīvoties no šīs slimības nevar. Vienīgā iespēja spēlmanim ir nelikt pirmo likmi.»