Vai vārds «inovācijas» nekļūst novazāts, līdzīgi kā «strukturālās reformas»?
Problēma tāda, ka negribam saprast, kas inovācijas ir, un ar to arī šī labā lieta tiek sabojāta. Pirmām kārtām jāsaprot, ka mainās laiks, - dzīvojam XXI gadsimtā, bet domāšana aizvien ir iepriekšējā.
Ekonomika mainās, mainās nosacījumi. Ir bijusi kapitālisma un sociālisma ekonomika, bet nu esam jaunā posmā, kad nepieciešama sistēmiska pieeja, lai ekonomikā raudzītos plašāk un novērtētu dažādus faktorus, kas uz mums iedarbojas.
Kas ir tas jaunais ekonomikā, kas nav ne kapitālisms, ne sociālisms?
Esam sasnieguši stadiju, kad ekonomikas teorētiķiem drīz vajadzētu šo jauno līmeni pamatot un papildināt ekonomikas teoriju ar jaunām atziņām. Arī pašreizējā krīze zināmā mērā norāda uz pilnveidojumu nepieciešamību. Mēs nedzīvojam mierīgā, statiskā pasaulē, viss ir attīstībā.
Kāda loma šai jaunajā ekonomikas modelī, kas pamazām formulējas, ir inovācijām?
Inovācijas jeb radoša, plašākā kopsakarā tverta pieeja tajā ir svarīgākais. Inovācijas ekonomikai ir kā ūdens dzīvībai. Tām pieejami arī Eiropas struktūrfondi. Diemžēl jāteic, ka rezultāti varētu būt labāki. Arī zemāku inovāciju rādītāju vērtējumu ieguvušās valstis ekonomikas pieaugumu uzrāda straujāku, Latvijā tas joprojām ir lēns.
Tāpēc arī rodas priekšstats par «inovācijām» kā tukšu vārdu. Radoši prāti mums ir. Kāpēc radošums netiek līdz izmantojumam pietiekamā apmērā?
Runa nav tikai par inovācijām. Jebkura laba lieta ir lemta neveiksmei, ja nav stratēģijas. Ja rīcība nav secīga un sasniedzamais mērķis netiek būvēts pēc noteiktas bildes kā māja atbilstīgi mērķiem, nekas nenotiek. Un diemžēl es neredzu šādu stratēģiju ne valsts tautsaimniecībai kopumā, ne nozarēm. Kā ekonomistei man tas šķiet dīvaini, un stratēģijas trūkums arī ir mūsu lielākā problēma. Tāpēc arī no Eiropas ienākošie resursi netiek izmantoti pietiekami racionāli un atsevišķās mazās lietas nedod gaidīto kopējo pienesumu.
Tad jūs teiktu, ka daudzmaz vienotas ekonomiskās stratēģijas valstī nav?
Jā, es tā saku. Vīzijas līmenī ir Roberta Ķīļa vadībā izstrādātā stratēģija Latvija 2030. Bet stratēģijai tā neatbilst pēc parametriem, jo tur nav rīcības plāna. 2030. gadam varbūt neko vairāk par vēlamu vīziju arī nevajag, bet tad vajag zināt, ko mēs sasniegsim, piemēram, līdz 2013. gadam, kad beigsies ES otrais plānošanas periods. Citādi pagaidām savus plānus rakstām, izejot no Eiropas plāniem, un pārāk maz izvērtējam savas valsts viedokli.
Vai tas būtu Ekonomikas ministrijas pienākums?
Ministriju mums ir daudz, līdz ar to arī sarežģīta koordinācijas problēma. Nepieciešams vienots valstisks redzējums.
Kāpēc LZA diskusijā par inovācijām liels uzsvars tieši uz augļkopību?
Bija doma parādīt pozitīvu piemēru. Diemžēl pēc galvenā ziņojuma esam secinājuši, ka Eiropā inovāciju ziņā esam vieni no pēdējiem. Tomēr atsevišķās jomās inovācijas tiek īstenotas ļoti sekmīgi. Edītes Kaufmanes vadītais Augļkopības institūts ir šāds piemērs. Viņi ir izstrādājuši tehnoloģijas, kā no mūsu augļiem iegūt ļoti labus, veselīgus un garšīgus pārtikas produktus ar lielu pievienoto vērtību.
Augļkopji vai, piemēram, organiskā sintēze Ivara Kalviņa vadītajā institūtā inovāciju ziņā darbojas lieliski. Tās ir personības, kas spējīgas stratēģiski domāt un darboties. Vēlamies parādīt, ka, neskatoties uz kopējo situāciju, ir arī labi piemēri.
Vai šīs nozares, jomas un uzņēmumus, kur tas jau notiek, vajadzētu noteikt par stratēģiski nozīmīgiem valsts līmenī?
Farmācija un veselīga pārtika šodienas kontekstā ir ļoti nozīmīgas. Katrā ziņā pienesumu ekonomikai tās var dot.
Ar tradicionālajiem nozaru produktiem diez vai mēs kādu strauju augšupeju panāksim. Uzskati jāmaina radikāli. Piemēram, par pienu vajadzētu domāt nevis tikai kā par tonnās mērāmu produktu, bet arī par blakusproduktiem, kas rodas no tā pārstrādes. Piemēram, par olbaltumvielām bagātajām sūkalām sieru ražošanas ciklā. Ja attīsta tehnoloģijas un tās attiecīgi pārstrādā, varētu rast ļoti labus risinājumus jauniem, inovatīviem produktiem. Vajadzētu tikai drošāku pieeju.
Izklausās, ka arī laboratorijas un pētniecību.
Pētniecība Latvijā diemžēl nav cieņā. Tiek izsludināti atsevišķi pētījumi, bet netiek pētīta situācija kopumā. Ja būtu kopaina, varētu kaut ko papētīt arī atsevišķi, padziļināti. Vajadzīgi pamatprincipi - veidot stratēģiju, balstoties uz analīzes rezultātiem. Attīstīties varam tikai tad, ja zinām, ko un kādā veidā gribam sasniegt, kādas ir mūsu dabiskās un iegūtās priekšrocības, strādājot ilgtermiņā un nemainot nosacījumus katru dienu.
Vai LZA diskusiju cikls ir mēģinājums problēmu tikai aktualizēt vai arī nākt ar konkrētiem priekšlikumiem?
Pagājušajā gadā rīkojām līdzīgu diskusiju par nekustamā īpašuma nodokli un rezolūciju nosūtījām valdībai un partijām, tomēr mūsu priekšlikumi neatrada dzirdīgas ausis. Tāpēc šis diskusiju cikls galvenokārt ir domu apmaiņa starp ieinteresētiem zinātniekiem. Tas ir tas, ko spējam izdarīt. Lielo, kopējo situāciju regulēt mēs nevaram.
Intervēja Didzis Meļķis