Tomēr, kā izrādās, lieta nebūt nav tik vienkārša - vīrietis, kurš ziņu portāla komentētāju aprindās teju vai desmit gadu pazīstams ar segvārdu Paps, skaidro, ka komentāri nebija viņa paša sacerēti, viņš tos vienkārši pārpublicējis, lai parādītu diskusijas biedru divkosību, priecājoties par nacisma sagrāvi.
Krimināltiesību eksperts Andrejs Judins, kurš šai lietai bija piesaistīts kā eksperts, gan uzsver - motivācija ir tikai blakusfaktors, galvenais ir, ka noziegums ir pastrādāts: «Huligāns arī var skaidrot, ka kafejnīcā slikti apkalpo, tādēļ to izdemolējis. Tas neizslēdz atbildību.» Viņš tomēr uzsver: «Principā mērķis nav ielikt cietumā, bet panākt, ka cilvēki saprot, ka tā nedrīkst darīt.»
Aizsvilstas par leģionāriem
No paša notiesātā stāstītā un Dienas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka liktenīgais brīdis Papam pienācis, kad 2010. gada martā portālā sācis diskutēt par Igaunijas krievvalodīgo jauniešu aktīvistu organizācijas Naktssardze plāniem sūtīt uz Latviju savus pārstāvjus, lai protestētu pret leģionāru piemiņas dienas pasākumiem. Reaģējot uz citu komentētāju viedokļiem, ka jāsvin Uzvaras diena maijā, nevis jāpiemin leģionāri martā, Paps ar segvārdu «Kā uzvaras diena?» uzrakstījis: «Nav palicis nekādu ilūziju, ka krievi ne nacismu uzvarēja, bet sagrāva konkurentu.» Viņš centies savu domu pamatot, citējot citu komentētāju rakstītos īpaši agresīvos pret latviešiem, poļiem un ebrejiem vērstus komentārus.
Kārtīgi izstrīdējies ar diskusiju biedriem, Paps par notikušo aizmirsis, bet pēc dažiem mēnešiem atklājies, ka kādam viņa komentāri tik stipri ķērušies pie sirds, ka par tiem ziņots Drošības policijai un pret viņu ierosināta lieta par genocīda noliegšanu un naida kurināšanu, par ko var draudēt pat desmit gadu cietumā. Gada laikā, konsultējoties ar juristiem, viņš sapratis, ka strīdēties pretī nav jēgas, tādēļ samierinājies ar likteni, atzinis savu vainu un pēc vienošanās ar prokuroru notiesāts ar desmit mēnešu nosacītu cietumsodu. «Pats vien biju vainīgs. Man likās, ka manu nostāju, ka es neatbalstu ne genocīdu, ne naida kurināšanu, no virsraksta varēs saprast jebkurš lasītājs. Izrādās, ka biju vienīgais, kurš tā domāja, jo katrs komentārs tika uztverts patstāvīgi, nevis analizēta visa diskusija kā kopīgs diskurss,» viņš tagad atzīst.
Visparadoksālākais šķiet fakts, ka liela daļa komentāru, par kuriem Papu notiesāja, to oriģinālajā formā portāla arhīvos atrodami joprojām, bet to autori nav un netiek tiesāti. Vai nu tāpēc, ka komentāri rakstīti pirms attiecīgo likuma normu samērā nesenās stāšanās spēkā, vai arī tāpēc, ka autori spējuši noslēpt savas patiesās IP adreses.
Juridiski vainīgs
Kā eksperts analizēt Papa komentārus tiesā pieaicināts arī krimināltiesību eksperts Andrejs Judins, kurš atzinis - tajos noteikti atrodama gan naida kurināšana, gan genocīda noliegšana, un vārda brīvība uz šādiem izteikumiem neattiecas. Viņš atzīst, ka analizējis tikai sev piesūtītos materiālus, tomēr arī tagad uzskata, ka Paps bija jāatzīst par vainīgu. «Ja darbība objektīvi ir vērsta uz naida kurināšanu, mums nav svarīgi, kā pats apsūdzētais to dēvē. Problēma ir tāda, ka vairākiem cilvēkiem šķiet, ka naida kurināšana būs tikai tad, ja viņš pats to nosauks par naida kurināšanu, bet savādāk viss ir kārtībā, ir vārda brīvība. Tā ir liela kļūda.»
Kaut arī Paps uzsver, ka, pārpublicējot komentārus, segvārda logā uzdevis jautājumu «Kā uzvaras diena?», tādējādi norādot, ka pats nepiekrīt tekstā teiktajam, A. Judins neuzskata, ka ar to pietiek, lai viņu attaisnotu. «Nav tā, ka labs vārds «izdzēš» sliktu vārdu. Atceros vienu ekspertīzi, kur vispār bija tikai viens teikums, ka «ar vienas konkrētas tautības cilvēkiem jādara tā un tā», un saite uz vienu interneta adresi. Tajā bija redzams, kā modžahedi griež cilvēkiem nost galvas. Teikuma autors pats jau to nebija filmējis, bet viņš to pārtaisīja par tādu produktu, kas kurina naidu,» skaidro eksperts. Paps gan kategoriski iebilst pret šādiem salīdzinājumiem, jo uzskata, ka pārpublicējot komentārus bija devis pietiekami daudz norāžu, ka neaicina uz naidu, bet gluži otrādi.
Paps uzsver, ka viņam kā padzīvojušam cilvēkam, kurš no pirmavotiem dzirdējis par Otrā pasaules kara briesmām, īpaši ķeroties pie sirds naidpilna attieksme pret kādām tautībām. Viņš atzīst, ka tādēļ arī, iespējams, pārāk aktīvi par šiem jautājumiem diskutējis. Tomēr A. Judins uzsver, ka arī tas nav attaisnojums: «Tikpat labi latvietis var kurināt naidu pret latviešiem vai ebrejs noliegt holokaustu, un tas nenozīmēs, ka viņš nav vainīgs. Aizskartās tautības cilvēks, kurš redzēs naida kurināšanu, padomās: «Ārprāts! Redzi, kādi viņi, jāsāk aizstāvēties, jārīkojas preventīvi!» Tādējādi arī naids būs radīts,» rezumē eksperts.