Sākuši saimniekot «no nulles, ar vienu gotiņu,» taču tagad - liels ganāmpulks, par kredītu nesen uzslieta ferma. Galvenā bagātība ir divi bērni - Nauris un viņa pusauga māsa Marita. Sešu tūkstošu ļaužu apdzīvotajā Riebiņu novadā mazulis ir īsts retums. Šogad te piedzimuši tikai 23 bērni. Piecreiz vairāk cilvēku nomiruši.
Preiļiem tuvais Riebiņu novads nav viens no Latvijas novadiem, kur ir tik milzīgas dzimušo un mirušo skaita atšķirības, šādas vietas nav retums - daudzviet Latgalē dzimušo skaits ir trīs vai četras reizes mazāks nekā mirušo. To, ka bērnu Riebiņos paliek arvien mazāk, novērojis teju ikviens vietējais. Arī to, ka daudz vecu ļaužu, arvien vairāk skatam atklājas tukšas mājas un vairāk kapu kopiņu. Protams, biedējot, kāds novads būs pēc gadiem. «Kādreiz te bija vairāk bērnu. Skolas autobusā bērni pat kājās stāvēja, tagad autobuss nav galīgi pilns,» saka Stabulnieku pagastā satiktais skolas autobusa šoferis. Riebiņu novada domē gan stāsta - nevar teikt, ka novadā nebūtu kur strādāt: ir diezgan lielas fermas, kokzāģētavas. Novadā arī ir piecas pamatskolas un viena vidusskola, taču pabeiguši mācības, daudzi jaunieši Riebiņus pamet.
Ak, tie simtlatnieki!
«Mēs darām visu, lai jaunieši paliktu uz vietas,» saka Pēteris Rožinskis, Riebiņu novada domes priekšsēdētāja vietnieks. Galēnu pagastā uzbūvēta liela sporta halle, novadā norisinās aktīva kultūras dzīve, tiek atbalstīti dziesmu un deju kolektīvi. «Taču jaunieši negrib palikt. Pats galvenais arguments ir darbavietas. Bet dažreiz pat vienīgais nav darbs, kas viņus aizvilina,» saka P. Rožinskis. Varbūt daļa vienkārši nevēlas dzīvot laukos. Katrs piektais novadā ir bezdarbnieks, katrs trešais jaunietis ir bez darba. Diezgan daudzi iedzīvotāji izvēloties braukt strādāt uz ārzemēm. Risinājumus rast esot grūti. Arī laulības novadā gadā ap 30 vien. Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Monika Litauniece piebilst - daļa vietējo jauniešu arī aizprecas uz lielākām pilsētām. Studiju laikā, piemēram, Rēzeknē, Daugavpilī, Jelgavā ar otrām pusēm sapazinušies. P. Rožinskis saka - valsts pabalsti varbūt dod stimulu tikai tā sauktajām riska ģimenēm radīt bērnus, pārējiem tie nav izšķirošs impulss.
«Galvenais ir darba spars, to panākt,» nešauboties atbild mazā Naura tētis Arnis, jautāts, kā panākt to, lai novadā paliktu jaunieši un te dzimtu vairāk bērnu. «Lai cilvēki sāktu strādāt. Laukos slaucēju nav, pat traktoristu nav,» atzīst Arnis. Strādniekus saimniecībā atrast esot ļoti grūti, nereti viņi prasot pat tūkstoš latu algu. Tāpēc ar sievu Ingu viņi strādā divatā prāvajā saimniecībā. Arnis pārliecināts - daudz ko sabojā arī simtlatnieku programma, kur cilvēki strādājot vien pāris stundu dienā, no darba jau atraduši, taču pieraduši pie pabalstiem un vecāku audzētās pārtikas. Vai meita pēc mācību beigšanas varētu palikt laukos, vecāki šaubās - drīzāk varētu doties uz lielāku pilsētu.
Puika palikšot
Inas un Jāņa Mičuļu ģimenē aug četri bērni. Divi lielie - 21 gadu vecais dēls un par gadu jaunākā meita studē tepat Latgalē, divi jaunākie bērni vēl mācās skolā. Vecākā meita, Daugavpilī izmācījusies par fizioterapeiti, diez vai izvēlēšoties atgriezties Stabulniekos, taču lielas cerības ir uz vecāko dēlu, kurš uzreiz pēc mācībām braucot kopt savus buļļus un govis. «Dēls tā kā taisās te palikt saimniekot. Mazais dēls jau arī nesaka, ka kaut kur skries projām,» stāsta Ina. Saimniecība ir ražena - 60 govju, 100 hektāru zemes. Mičuļi cenšoties iztikt no pašu saražotā - veikalā pērk gandrīz vai tikai kafiju, cukuru un sāli. Kad ierodamies, Ina taisa putraimdesas, nesen bijušas cūku bēres.
Turpat netālu dzīvojošais divu pusauga puiku tēvs Jānis Balodis gan atmet ar roku: savus bērnus drīzāk mudinātu iegūt labu izglītību un braukt uz ārzemēm nekā palikt laukos. «Vai te ir kādas valdības atbalsts? Tagad tikai dzērājus atbalsta, ne jau tos, kuri strādā,» viņš saka. Vietējie arī satraucas, ka pagastā ierodoties arvien jaunas mitekli zaudējušas ģimenes ar bērniem no citiem pagastiem, daudzas no tām esot nelabvēlīgas. «Saņem pabalstus, putraimu pakas dod par brīvu,» atceras Jānis. Viņa brālis Zenons, kuram ir četri dēli un meita, gan pārliecināts - vismaz puikas paliks tepat. Tāpat kā tēvu, viņus interesē galdniecība, vecākais dēls pavisam nesen pabeidzis mācības profesionālajā skolā. «Nesūdzos, ka trūktu darba,» viņš teic.
Uzrunāta par demogrāfijas jautājumiem, Baložu kaimiņiene Alīda (77) uzreiz izsaucas: «Man nevar pārmest neko! Man pašai dzimuši trīs bērni, tagad man ir pieci mazbērni. Tā ka man ir izpildīts viss!» Sirmā kundze gan dzīvo viena, dēls miris, meitas jau pirms gana daudz gadiem izprecinātas uz Stirnieni. Mazbērni mācoties, vecākais jau Rīgā strādā, pabeidzis maģistrantūru. «Bet ko viņš var domāt par ģimeni? Alga ir maza, kaut arī tik daudz mācījās. Uz rokas saņem tikai četrus simtus, dzīvokļa nav. I ko var darīt? Viss ir dārgs,» skaidro Alīda. Viņasprāt, agrāk audzināt bērnus bija daudz vieglāk. Tagad vajagot, piemēram, daudz vairāk drēbju. «Tagad bērni vairāk pucējas kā tie skolotāji, nu ir drusciņ palaisti viņi,» droša ir Alīda. Lai laukos dzimtu vairāk bērnu, viņasprāt: «Lauki vairāk jāatbalsta. Ne tā, ka tikai visu no laukiem nogriež - paņem no visiem pienu, gaļu par santīmiem, bet uzņēmēji trīs reizes pēc tam par to saņem. Bet mums laukos nekā. Nu bērni te nedzims.»