Šāda ir pieredze vairākos Latvijas novados. Tiesa, kā pārliecinājās _Diena_, priekšstats, ka līdz ar to visa Latvija negrib ne redzēt cūku fermas, ir pārspīlēts. Daudzi novadi, ar kuriem eksperimenta gaitā sazinājās _Dienas_ iedomātais investors, šādu - cūku fermas priekšlikumu saņēma pirmo reizi.
Interese esot
Patlaban gan cūkkopības nozare Latvija ir grūtā stāvoklī. Kā Diena jau vēstīja, līdz ar graudu cenu pieaugumu, ko ietekmējušas sliktās graudaugu ražas pasaulē, ievērojami pieaugusi cūkgaļas pašizmaksa. Tiesa, tajā pašā laikā cūkgaļas tirgū Eiropā šobrīd ir pārprodukcija un cūkgaļas cenas neaug, līdz ar to rodas zaudējumi. «Patlaban daudzi cūkkopji strādā ar zaudējumiem, jo 65% no katra saražotā gaļas kilograma cenas veido barības izmaksas. Un, ja pagājušajā gadā viena tonna graudu maksāja 75 latus, patlaban viena tonna graudu maksā 160-165 latus,» stāsta dāņu cūkkopis, SIA Gaižēni īpašnieks Alekss Rasmusens.
Taču, protot labi saimniekot, cūkkopība arvien var būt rentabls bizness, un investīcijas šajā nozarē varētu būt gaidāmas. Piemēram, pats Alekss Rasmusens pēdējo piecu gadu laikā kopējo cūku skaitu saimniecībā palielinājis no 14 183 lopiem 2006. gadā līdz 59 655 - 2010. gadā. Aptuveni 50% no produkcijas tiek pārdoti vietējiem gaļas pārstrādes uzņēmumiem un 50% eksportēti uz Poliju. Pieprasījums nekrītas, tādēļ mazināt ražošanas apmērus A. Rasmusens neplāno.
Pēdējo gadu laikā jau vairāki Latvijas novadi saskārušies ar investoru interesi būvēt jaunas cūku audzētavas, taču lielākoties šīs biznesa ieceres sabrukušas vietējo iedzīvotāju protestu dēļ. Zinot, cik laika un līdzekļu jāiztērē dokumentu sagatavošanai būvniecības pieteikuma apstiprināšanai un pozitīvam ietekmes uz vidi novērtējumam, lai arī tas viss var izrādīties pavisam veltīgi, vēlme investēt noplok.
«Meklējot vietu šādas audzētavas būvēšanai, potenciālais investors iepazīstas ar vietējās pašvaldības teritoriālo plānojumu, atrod vietu, kur tas ir atļauts, un iegulda naudu, kārto dokumentus, bet pēdējā brīdī - apspriešanas laikā - viņa plānus sagrauj,» norāda Latvijas Cūku audzētāju asociācijas priekšsēdētājs Varis Sīmanis. Viņš uzskata, ka nav pieļaujami apspriest, ko būvēt vai nebūvēt, pēc tam, kad šāda iespēja ir atļauta teritoriālajā plānojumā. Viņaprāt, tad diskutēt varētu tikai par projekta detaļām, kas būtiski neietekmē tā īstenošanu.
Līdzīgs viedoklis ir arī A. Rasmusenam, kurš norāda uz tiesiskās paļāvības trūkumu un nedrošību par ilgtermiņa biznesa attīstības iespējām. «Jebkura ražošanas objekta, tajā skaitā arī cūku fermas, izveides tiesiskumu regulē trīs būtiskie tiesību normu bloki - teritoriālā plānošana, vides aizsardzība un būvniecība. Viskritiskākā stadija ir būvniecības ieceres akceptēšana pašvaldībā,» sacīja A. Rasmusens, piebilstot, ka uzņēmumi savas attīstības plānošanā nevar paļauties uz likumdevēja noteikto tiesisko kārtību, jo jārēķinās ar sabiedrības daļas subjektīvo viedokli, kas ilgtermiņā ir mainīgs un nav prognozējams.
Iebildums - smakas
Sabiedrības pretestība cūku fermu būvēšanai saistīta ar vienu argumentu - gaisa piesārņojumu jeb smakām, kas šādās audzētavās ir tikpat kā neizbēgamas. Un, kā liecina pieredze, protesti ir pamatoti. V. Sīmanis atzīst - viņš zinot tikai vienu cūku audzētavu Latvijā, kuras korpusiem uzstādīti gaisa filtri. Taču arī šo dārgo iekārtu uzlikšana ir tikai trešā daļa no nepieciešamajiem smaku novēršanas pasākumiem.
«Cūku audzētavās smaka rodas trīs veidos - no paša korpusa iekšpuses, mēslu apsaimniekošanas jeb to uzkrāšanas vietas un no smaku izkliedes uz lauka, kas parasti notiek pavasaros, vedot mēslus uz lauka un iestrādājot augsnē. Uzliekot gaisa filtrus fermai, gaisa piesārņojuma risks samazinās tikai par 30%,» norāda Vides aizsardzības un reģionālās aizsardzības ministrijas Vides aizsardzības departamenta Piesārņojuma novēršanas un atkritumu nodaļas vadītāja Daina Ozola. Viņa atzīst - neventilētās telpās dzīvniekus turēt nedrīkst, tādēļ nepatīkamu izgarojumu oreols ap kūti jebkurā gadījumā būs, taču pastāvīgu smaku koncentrāciju gaisā varot radīt gan tikai mēslu krātuve, kura nereti uzbūvēta, neievērojot visas vides aizsardzības prasības. «Ietilpīga, noslēgta un pareizi uzbūvēta mēslu krātuve izmaksā aptuveni trešdaļu no visa kompleksa izmaksām. Uz tās rēķina dažkārt tiek taupīts,» stāsta D. Ozola.
Tiesa, Administratīvo parkāpumu kodeksā paredzētais soda mērs nav zems - par piesārņojuma atļaujas nosacījumu neievērošanu fiziskām personām paredzēts naudas sods no 50 līdz 450 latiem, juridiskām - no 50 līdz 1500 latiem. Līdz ar to, ja atbildīgie dienesti kārtīgi kontrolētu visas prasības, iespējams, investori nevarētu «taupīties» un sabiedrības viedoklis veidotos citāds.
Kā eksperimenta gaitā pārliecinājās arī Diena, par spīti gaidāmajiem sabiedrības iebildumiem, pašvaldības investīciju dēļ tomēr ir gatavas mēģināt. «Mēs nevaram iebilst pret uzņēmējdarbību, no kā tad dzīvotu? Lai arī mums jau ir bijis skandāls ar iedzīvotāju iebildumiem pret cūku fermas būvēšanu, ja jums ir piedāvājums, mēs to izskatīsim,» teica Ozolnieku novada izpilddirektors Pēteris Vaļickis.
Turklāt mūsdienās ieguvumi no cūku fermas varētu būt ne tikai darba vietas un nodokļi. Alternatīva smaku novēršanas pasākumiem ir biogāzes ražošana no šķidrajiem kūtsmēsliem, ko šobrīd jau praktizējot vairākas cūku audzētavas Latvijā. No biogāzes var ražot siltumenerģiju, elektroenerģiju un bioūdeņradi.