Sākoties protesta akcijām Lībijā un vērojot prezidenta Muammara Kadāfi izturēšanos, jau pirmajās dienās zuda šaubas par 40 gadu valdījušā melnā pulkveža spējām meklēt civilizētu krīzes atrisinājumu. Tā vietā viņš izvēlējās kaunpilnu karjeras noslēgumu, pieļaujot brutāla bruņota spēka lietošanu pret neapbruņotiem cilvēkiem. Un likumsakarīgi izpelnījās ne tikai savas valsts iedzīvotāju (arī musulmaņu garīdznieku) kritiku, bet arī dziļu neizpratni citās pasaules valstīs. Nožēlojams fināls ar bēgšanu uz Latīņameriku.
Šoreiz nelīdzēja pat tāds «universāls līdzeklis» kā brīva preses darba likvidēšana, kuru parasti izmanto autoritārie režīmi. Tas tikai atņēma Kadāfi iespējas apsūdzēt ārzemju žurnālistus nemieru provocēšanā, kā to vēl nesen centās izdarīt Ēģiptes gāztā vara. Par laimi, šoreiz atšķirībā no Irākas kara nav iespējams apsūdzēt rietumvalstis par iejaukšanos citas valsts iekšējās lietās un revolucionāro notikumu atbalstīšanu. Drīzāk ASV un ES attieksme ir bijusi pat pārlieku maiga un Kadāfi režīmu saudzējoša. Vai gan citādi vēl tagad viens no aizbēgušā diktatora dēliem būtu draudējis ar pilsoņa karu līdz pēdējām elpas vilcienam?
Apskatot revolucionāros procesus Āfrikas arābu valstīs un vienojoties par palīdzību stabilitātes nodrošināšanā, pienācis laiks izvērtēt ES ne visai vienoto un arī ne pārāk veiksmīgo ārpolitiku kopumā. Tāpat kā kaimiņvalstu, arī Lībijas režīms daudzu gadu garumā tika saskāries ar «komplimentāri» diplomātisku apiešanos, kas varēja iemidzināt Kadāfi, liekot domāt, ka cilvēktiesības nav nekas vairāk kā vien divu vārdu salikums. Der atcerēties Melnā pulkveža pompozo vizīti Itālijā pagājušajā gadā, kas acumirklī tika nodēvēta par vēsturisku. Lieki teikt, tikai uz ekonomisko ieguvumu orientētā sadarbība aizvien nostiprināja Lībijas režīmam pārliecību, ka sabiedrības prasības pēc pārmaiņām mierīgi iespējams ignorēt. Un beigu beigās pieņemt lēmumu par ložmetēju lietošanu pret savas valsts iedzīvotājiem.
Nav pārsteigums, ka Eiroparlaments atzinis savas kļūdas attiecībās ar Vidusjūras kaimiņiem, kad miera un relatīvas stabilitātes uzturēšanas vārdā acis tikušas pievērtas uz demokrātijas ierobežojumiem šajās valstīs. Nākas atzīt, ka Eiropai līdz šim nav bijis pietiekamas izpratnes par patiesajiem procesiem Āfrikas ziemeļos un tur izaugušo jaunu paaudzi, kas vēlas būtiskas izmaiņas dzīvē. Demokratizācijas procesiem arābu valstīs ir vajadzīgs atbalsts, kaut krietni vien novēlots. Vajadzīga arī finansiālā palīdzība, taču tā diezin vai jāņem no bijušajām padomju bloka valstīm paredzētā fonda. Arī šajā virzienā, sevišķi attiecībās ar Krieviju, ES būtu skaidrāk jāiebilst pret cilvēktiesību pārkāpumiem.