Manuprāt, pēdējā laikā Valsts prezidenta preses sekretārei Līgai Krapānei ir ne pārāk labs miegs. Viņa noteikti naktīs vai nu pārdomā, kā labāk izlīdzināt iepriekšējā dienā sava bosa izteikto kārtējo neapdomību, vai arī ar šausmām mēģina paredzēt, ko šajā frontē nesīs rītdiena. Ko Valsts prezidents atkal var pateikt, par ko būs jāskaidrojas, jāatvainojas vai jāapvainojas par «pārprašanu» vai «izraušanu no konteksta». Neapskaužams darbiņš.
Man negribas pat te uzskaitīt visas tās pēdējā laika prezidenta publiskās runāšanas vārdus un nevārdus, kas «priecējuši» mūsu ausis. Man pašam personiski, piemēram, bija ļoti morāli sāpīgi dzirdēt, ka mūsu valsts galva oficiālajā preses konferencē, stāvot blakus Turkmenistānas prezidentam, divas reizes sajauca Turkmenistānu ar Turciju. Sāpīgi to dzirdēt bija tāpēc, ka labi atceros, cik morāli aizvainojoši man pašam un daudziem no mums ir bijis, kad tādās vai citās aizrobežu aktivitātēs ir gadījies nokļūt situācijā, kad Latvija tiek sajaukta ar Lietuvu (retāk - ar Igauniju). Oficiālā preses konferencē man gan gadījies to dzirdēt tikai vienu reizi - 90. gadu beigās Maskavā (viela pārdomām, vai ne?). Var jau, protams, teikt - uztraukums, pārteikšanās. Bet pret to līdz speciāli treniņi, un prezidenta publiska uzstāšanās tomēr nav ar grūtībām pierunāta pirmklasnieka runa svinīgā skolas pasākumā, kur par uztraukumā izteiktu pārteikšanos visi lej mīlīgas aizkustinājuma asaras.
Šonedēļ mūsu Valsts prezidents atkal bija interesants. Proti, trešdien viņš paziņoja, ka jaunajam Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktoram būtu jābūt Latvijas latvietim, kurš labi zina «situāciju iekšienē». Tā nu gan laikam nebija pārteikšanās… bet līdz galam neizdomāta doma gan. Nu ļoti līdz galam neizdomāta.
Pirmkārt, manuprāt, SAB direktora izvēle nav nekāds skaistuma konkurss, kur «žūrijas» komisijas priekšsēdētājam (prezidents ir Nacionālās drošības padomes vadītājs, kuras pienākumos ietilpst SAB direktora izvēle) būtu tādā vaļīgā tirgus laukuma manierē jāizsakās par «skaistuma» kritērijiem.
Otrkārt, pats šis «kritērijs» rada daudz jautājumu. Kas ir Latvijas latvietis? Vai, piemēram, pie tādiem pieder arī trimdas latvietis, kas 90. gados pārcēlies uz dzīvi Latvijā, vai arī tikai latvieši ar «padomju» pieredzi? No kura datuma tad latvietis skaitīsies «pierakstīts»? Un vai tad galu galā visi latvieši nav Latvijas? Vairāk nekā slidena ir arī etniskās piederības akcentēšana starp Latvijas pilsoņiem, minot to kontekstā ar kādu valsts amatu, - no mūsu Satversmē minētās diskriminācijas aizlieguma viedokļa.
Bet saistībā ar šo izteikumu parādās vēl pikantāki zemteksti. Gribēts vai negribēts ir sanācis tāds spļāviens tagadējā SAB direktora Jāņa Kažociņa dārziņā. Anglijas latvietis, Latvijas latvietis? Vai viņš ir tas piemērs, kurš neorientējas «situācijā iekšienē»? Vai tas būtu Valsts prezidenta vērtējums par Jāņa Kažociņa darbu, pildot divus termiņus pēc kārtas SAB direktora amatu? Ja tā, prezidents nevar atļauties to runāt pusvārdos.
Var aizdomāties arī līdz Vairai-Vīķei Freibergai (kā to pierāda arī komentāri internetā pie prezidenta izteikumus atreferējošajām ziņām). Ja SAB direktoram jābūt Latvijas latvietim, kas «izprot situāciju», tad ko lai saka par Valsts prezidenta amata pildītāju? Arī par Saeimas deputātiem? Tā nu sanāk, ka Andris Bērziņš, kurš citviet mīl runāt par sabiedrības konsolidāciju, neviļus palaidis šķeļošus viļņus.
Kāds iesauksies - nu gan Panteļējevs sadomājies, mūsu prezidents nemaz tā to visu nebija domājis. Bet tur jau tā lielā problēma - mēs tagad visi varam minēt, spekulēt, kas nu ir bijis un kas nav bijis domāts. Protams, mēs visi esam cilvēki un virtuvē vai kur pie alus kausa, vai zolītes partijas sapļāpājam visādas lietas, kas nu kuru brīdi sagadās uz mēles. Bet Valsts prezidenta publiska runāšana ir kaut kas cits. Te nu būtu piemērojams senais romiešu teiciens, tikai ačgārnā formulējumā - kas atļauts vērsim (pļāpāt visu, kas uz mēles, arī dūri vicināt…), nav atļauts Jupiteram. Tieši tāpēc tā nav viegla lieta - būt par Jupiteru.
Bet mūsu prezidents kaut kā negrib un negrib izkāpt no tām vērša čībām, kaut gan sen vairs neatrodas zaļā pļavā, bet gan drīzāk - plīstošu trauku veikalā. Prezidentam kaut kā vajadzētu savākties - un ne jau tik daudz to cilvēku dēļ, kuri neatbalsta un nekad nav atbalstījuši viņu, bet daudz vairāk to Latvijas pilsoņu dēļ, kuri izjūt simpātijas pret viņu un saista ar viņu kādas cerības. Starp citu, runāt nepārprotami un nekļūdīgi var mācīties.
Jo pretējā gadījumā var nonākt līdz situācijai, ka Līgai Krapānei atgriežas ciešs miegs, un ne jau tāpēc, ka prezidents sācis izteikties pārdomāti, bet tāpēc, ka viņa izteikumus vairs neviens sevišķi neņem par pilnu, nekur sevišķi necitē - un tāpēc par tiem vairs nevienam nav jāskaidrojas.