Diskusija liecināja par apbrīnojamu vienprātību daudzos jautājumos un par šķietami dziļu konfliktu citos jautājumos. Par valodu mani mulsināja tas, ka visi uzskatīja - regulējums ir pietiekams un ir labs. Visi kandidāti ir pilnībā aizmirsuši, ko mēs solījām, kad iestājāmies Eiropas Savienībā un NATO, ka mēs regulēsim valodu privātajā sektorā ļoti minimāli. 30-40 profesijas bija apstiprinātas. Pēdējos gados šis skaits ir paplašinājies uz simtiem profesiju, un visi deputāti un ministri sēdēja Saeimā un atļāva tam notikt. Tas ir pretrunā ar visām mūsu saistībām, un tam nav bijis nekāda pozitīva efekta. Manuprāt, regulējums ir pārmērīgs, un to vajadzēja skaidri un gaiši pateikt, bet tikai retais to pateica.
Par nepilsoņiem neizskanēja divas, manuprāt, būtiskas lietas. Pirmkārt, ka naturalizācija ir pilnībā apstājusies, otrkārt, ka turpina dzimt nepilsoņu bērni. Likums paredz, ka vajag abu vecāku piekrišanu, lai reģistrētu bērnu par pilsoni, un bieži vien ģimenes ir šķirtas, tēvs ir kaut kur pazudis ārzemēs un nepiekrīt. Zatlera kungs jau tad, kad viņš bija prezidents, ierosināja likuma grozījumus, un tie tiek muļļāti Saeimā jau cik mēnešu, bet tagad, es domāju, šis jautājums ir jārisina.
Par okupācijas fakta atzīšanu arī mēs te dzirdējām frāzi, ka tas tiek izmantots kā politisks ķieģelis, un tur var pilnībā piekrist. Pēc būtības ir divi jautājumi - par Latvijas valsts nepārtrauktību no pirmskara laika, un otrs - vai bija brīvprātīga pievienošanās vai tomēr ar piespiedu elementiem, vardarbību u. tml. Ja cilvēki var piekrist, ka šī nav otrā republika, ka šī nav jauna valsts, ka šis ir pirmskara valsts turpinājums ar visām no tā izrietošajām sekām un ka pievienošanās PSRS nebija brīvprātīga, bet piespiedu kārtā ar vardarbību un vardarbības draudiem, tad tas, vai lieto vārdu «okupācija» vai kādu citu vārdu, manuprāt, ir pilnīgi nenozīmīgi. Uzskatu, ka moratorijs ir pilnīgi nereāls, ka ir jāiet uz cieņpilnu dialogu, jo cilvēkiem dzīves pieredze atšķiras, un domāju, ka ir iespējams atrast to kopsaucēju gan Latvijas iekšienē, gan ar Krieviju, bet to nevar darīt, klusējot par šiem jautājumiem. Ir jābūt cieņpilnam dialogam un jāvienojas šo jautājumu nemanipulēt ne iekšpolitiski, ne ārpolitiski.
Kopumā svarīgi, ka notika šāda diskusija, ka šie jautājumi vispār tiek cilāti gan par naturalizāciju, gan par valodas regulējumu, gan par vēstures faktiem, jo tie ir būtiski jautājumi. Bet vēl svarīgāk ir vienoties par konkrētiem mehānismiem, kā risināt šos jautājumus. Ceru, ka tie nepaliks otrajā vai trešajā plānā pēc vēlēšanām.