«Lai tiktu finālā, vajadzēs lēkt personiskā rekorda robežās,» prognozē Latvijas atlēts. Ja tas izdosies, tālāk jau iespējami visdažādākie scenāriji.
Vai jau jūtams olimpiskais satraukums?
Tie jau tikai kārtējie mači. Tā sacensībām pieeju vienmēr, vai tas būtu pasaules, Eiropas čempionāts vai olimpiskās spēles. Tāpat jācenšas parādīt labāko rezultātu. Kādu? Šobrīd vēl grūti spriest, taču personiskā rekorda līmenī vajadzētu lēkt. Pašlaik man tas īsti vēl nav sanācis. Pārsvarā ir 5,50, taču tas tāpēc, ka pašlaik mazliet eksperimentēju ar kārtīm, kas man ir iegādātas jaunas. Ceru, ka tas atmaksāsies.
Zinot, ka olimpiskās spēles jau ir tuvu, vai drošāk nav gatavoties ar pārbaudītām vērtībām?
Lai sasniegtu augstu rezultātu, ir svarīgi, lai kārts būtu jauna, jo tāda labāk strādā. Tas ir līdzīgi kā ar apģērbu - jauns materiāls ir ērtāks, bet pie tā jāpierod.
Lai gan saki, ka olimpiskās spēles ir kārtējie mači, tomēr stadions būs krietni lielāks par tiem, kādos sanāk startēt ikdienā!
Jā, bet tas jau īsti neko nemaina. Būs tas pats celiņš, tā pati latiņa un tās pašas kārtis. Drusku vairāk skatītāju mani pārāk nesatrauc.
Lielāka būs arī konkurence!
Spriedze būs liela. Visi centīsies tieši šajās sacensībās sasniegt savu labāko rezultātu. Arī man visa gatavošanās ir pakārtota olimpiādei, taču noskaņošanās tai ir kā kārtējām sacensībām, kādu šosezon man bijis daudz un būs vēl arī pēc tam.
Vai gatavošanās Rio ritējusi pēc noteiktā plāna?
Praktiski ar domu par Riodežaneiro sāku gatavoties 2014. gadā jau vasaras sezonā, jo man bija mērķis izpildīt olimpisko normatīvu jau pagājušajā gadā. Diemžēl sezonas vidū tieši pirms pasaules čempionāta plīsa ikra muskulis. Pasaules čempionātā vēl piedalījos, taču uzreiz pēc tā beidzu sezonu, lai gan pēc tam bija plānots pildīt olimpisko normatīvu.
Nācās mainīt plānus?
Nevarētu teikt, ka tas izjauca plānus, bet spriedzes ziņā gan bija mazliet grūtāk. Tomēr 5,70 metri, kas ir olimpiskais normatīvs, ir diezgan augsts rezultāts un arī pasaules rangā kotējas augstu. To sasniedzu šīs vasaras sākumā sacensībās Čehijā.
Paskaitot sacensības, šķiet, startē daudz biežāk nekā jebkurš cits Latvijas vieglatlēts?
Tā laikam sanāk, taču es sezonas gaitā treniņos ar kārti praktiski nelecu, tāpēc bieži startēju, lai pilnveidotu lēcienus. Tā ir mana individuāla pieeja, taču zinu, ka ir vēl vairāki kārtslēcēji, kuri dara tāpat. Tas savulaik sākās nejauši, bet laika gaitā sapratu, ka šāda metode man strādā vislabāk. Sezonas laikā visus tehniskos treniņus nolieku malā. Tas arī paspilgtina katra lēciena emocijas sacensībās. Treniņos to adrenalīnu, kas ir sacensībās, nav iespējams iegūt.
Vai trešā vieta Dimanta līgas posmā un sestā Eiropas čempionātā tevi pārsteidza tikpat ļoti kā citus?
Tas jau nebija nekāds augstais rezultāts, tāpēc nevarētu teikt, ka pārsteidza. 5,50 metru augsta līmeņa atlētiem jālec visur. Protams, gadās, ka nesanāk, taču tas noteikti nav nesasniedzams augstums. Šoreiz ar to izdevās izcīnīt trešo vietu. Arī tā gadās. Laika apstākļi visiem bija vienādi. Jāatzīst, tie bija diezgan štruntīgi gan Stokholmā, gan jo sevišķi Eiropas čempionātā Amsterdamā, bet tie visiem bija vienādi. Ja vēl to 5,50 būtu sasniedzis ar pirmo mēģinājumu, arī Amsterdamā būtu medaļa.
Vai labāk pielāgojies sliktiem laika apstākļiem?
Nē, es tā nedomāju. Lai gan, ja tā izvērtē, man tiešām labāk patīk un sanākt lēkt sliktos laika apstākļos.
Kādi apstākļi būs Rio?
Līdz niansēm nezinu, jo tik tālu līdz šim neesmu bijis. Zinu, ka tur būs ļoti silts, kas man patīk. Lielā karstumā jūtos ļoti labi. Visus personiskos rekordus esmu sasniedzis tad, ja gaisa temperatūra ir virs trīsdesmit grādiem. Tad jūtos vislabāk gan fiziski, gan emocionāli.
Vai karstums netraucē tik tehniskā disciplīnā?
Nē. Karstums kārtslēcējiem tieši nāk par labu, jo muskuļi kļūst elastīgāki, ir mazāk iespējas gūt traumas, tāpēc var izvēlēties lielāku slodzi.
Kā pēdējos gados mainījusies konkurence?
Šogad lielu svārstību nav bijis, bet interesanti procesi notika pagājušajā sezonā, kad bija ļoti liela rezultātu izaugsme. Pat nezinu, ar ko tas bija saistīts, taču vidējais rezultāts uzlabojās par desmit centimetriem. Tas ir ļoti daudz, tāpēc biju mazliet vīlies par to, ka savu personisko rekordu nesasniedzu jau pagājušajā gadā. Redzēsim, kāds pieaugums būs šosezon, jo to parādīs tieši olimpiskās spēles, kurām sportisti gatavo labāko rezultātu.
Kā nokļuvi kārtslēkšanā, kas tomēr, šķiet, nav tā pieejamākā no vieglatlētikas disciplīnām Latvijā?
Bērnībā nodarbojos ar desmitcīņu, trenējos pie Maigoņa Pūliņa. Trenējos arī pie mammas [Mārītes Ārentes, kura joprojām ir Latvijas rekordiste 800 metru distancē - aut.] skriešanas disciplīnās un paralēli lēcu ar kārti. Skriešanā man īsti izredžu nebija, bet lēkšana sanāca mazliet labāk, cīnījos par uzvarām un medaļām Rīgas un Latvijas līmenī, tāpēc pamazām novirzījos uz šo disciplīnu. Vieglatlētikas gēni mūsu ģimenē ir spēcīgi, jo arī tēvs skrēja 1500 metru distanci, bet brālis startē astoņsimt metros. Man skriešanas disciplīnas patīk, bet ne tik ļoti, kā lēkt ar kārti.
Cik ļoti izjūti ģimenes atbalstu?
Palīdz, ka apkārt ir cilvēki, kuri saprot vieglatlētiku. Latvijā citādāk būtu grūti. Vieglatlētika mūsu valstī prasa nežēlīgi lielus ieguldījumus un reti dod kaut ko atpakaļ.
Tomēr bērniem to iesaka kā vienu no lētākajiem sporta veidiem!
Sākumā tā ir, bet, ja ceri kaut ko nopietnu sasniegt, nevari paralēli strādāt. Lai sasniegtu noteiktu līmeni, ir jātrenējas divreiz dienā. Vēlāk var mēģināt vēl uz pusslodzi strādāt, taču, lai līdz tam tiktu, ir garš ceļš jānoiet.
Pats pelni tikai ar kārti?
Nu jau trīs gadus kārtslēkšana ir mana vienīgā nodarbošanās. Pēc Londonas olimpiskā starta radās iespējas braukt pa Eiropu un piedalīties komercsacensībās. Man ļoti iepatikās, jo ir kā diena pret nakti ar Latvijā notiekošajām sacensībām. Šeit nevaru iegūt tās emocijas, kādas saņemu ārzemēs augsta līmeņa sacensībās. Nevaru tikt pie tāda uztraukuma un adrenalīna. Nav tās sajūtas, ka nevinnēsi, ja neparādīsi savu labāko sniegumu. Latvijā pietiek ar vidēji štruntīgu lēcienu, lai uzvarētu, jo nav jau konkurentu. Tas ir diezgan nomācoši.
Vai starp jaunajiem nav potenciālu sekotāju?
Pagaidām ne. Kārtslēkšana ir sarežģīta, jo vairāk nekā visās citās disciplīnās ir nepieciešama pacietība. Var gadīties, ka trenējies astoņus gadus bez redzama rezultāta. Daudzi pēc četriem gadiem, nesagaidījuši cerēto progresu, aiziet, taču tikai tad sākas tehniskie, specifiskie treniņi. Man pašam pagāja desmit gadu, līdz sapratu, kā sasniegt augstu rezultātu.
Tomēr teici, ka tev jau sākumā izdevās cīnīties par medaļām un Latvijas čempiona titulu!
Jā, bet tajā laikā mums kārtslēkšanā nekā nebija. Uz citu valstu sportistu fona nebiju spēcīgs.
Cik Latvijas čempiona titulu tev ir?
Daudz [smejas], bet neuzskatu tos par ļoti svarīgiem. Bērnībā tas bija svarīgi, bet tagad nevienam tas nav īsti vajadzīgs. Nav prestiža.
Kuri ir vērtīgākie sasniegumi?
Šobrīd gandarījums ir par sešnieku Eiropas čempionātā un trijnieku Dimanta līgā. Lai gan rezultāts nebija izcils, iegūtās vietas priecē.
Sporta spēlēs saka, ka sniegumu aizmirsīs, atcerēsies tikai rezultātu. Vieglatlētikā ir līdzīgi?
Tieši tāpat. Visi atceras medaļas un vietas, bet rezultāts ātri aizmirstas. Pat rekordus ar laiku pārspēj, un tad arī tie aizmirstas. Medaļa paliek.
Kā plāno sacensību kalendāru, ņemot vērā, ka startē tik bieži?
Plānoju kopā ar savu menedžeri, kas reizē ir arī draudzene. Parasti braucam uz Poliju vai Vāciju, no kurienes var saplānot daudz sacensību, starp kurām jāveic ap divsimt kilometru. Vasaras sākumā šādā veidā savācām pat desmit augsta līmeņa mačus. Pārvietojamies ar auto, jo tā ir visērtāk. Lidošana parasti saistās ar nervu bendēšanu kāršu dēļ. Tās tomēr ir 5,20 metru garas, tāpēc jābūt ļoti labām sarunāšanas prasmēm, lai tās ierūmētu bagāžas nodalījumā.
Kuri bijuši tavi paraugi kārtslēkšanā?
Es savulaik daudz skatījos, kā lec Sergejs Bubka. No jaunākiem kārtslēcējiem man ļoti patika austrālietis Stīvs Hūkers.
Emociju un kolorīta dēļ?
Drīzāk tāpēc, ka viņš lēca ar klasisku tehniku, ko izpildīja praktiski nevainojami. No viņa daudz varēja mācīties. Protams, viņš bija arī ļoti emocionāls, kā dēļ viņam nācās beigt karjeru. Uznāca daudziem kārtslēcējiem raksturīgs posms, kad vienkārši paliek bail lēkt. Pēc sāpīgiem kritumiem un traumām nostrādā pašsaglabāšanās instinkts.
Kamēr jauns, par briesmām nedomā...
Jā. Kļūstot vecākam, ir pārejas periods, kura laikā ir diezgan grūti ar to cīnīties.
Augstākajā līmenī kārtslēkšanā kritieni ir bieža parādība?
Sacensībās ne, tomēr pirms katras sezonas ir gari gatavošanās periodi, kuru laikā sportisti treniņos daudz eksperimentē ar dažādām lēciena tehnikām, kaut ko mēģina uzlabot. Reizēm kaut kas aiziet greizi. Lūst kārtis, lūst kauli. Man pašam neveiksmīgi kritieni bijuši ļoti sen. Reiz Daugavas stadionā no piecu metru augstumu nokritu uz celiņa uz papēžiem. Divus mēnešus staigāju uz pirkstgaliem kā augstpapēžu kurpēs, jo uz abiem papēžiem izveidojās milzīga tūska. Rēķini, tas ir aptuveni trešā stāva augstums.
Kāda sajūta ir tur, kad esi sasniedzis lēciena maksimālo augstumu?
Nekā īpaša - rutīna [smejas].
Tiem, kuriem bail no augstuma, labāk ar kārti nelēkt?
Tas ir mazliet citādāk. Man arī pašam ir mazliet bail no augstuma. Ne ļoti, bet nejūtos komfortabli. Lecot ar kārti, tas ir atšķirīgi, jo tajā brīdī tu domā par kaut ko citu. Par to, kā pārvarēt latiņu, kā tehniski pareizi visu izdarīt. Pēc tam piezemējies mīkstajos matračos, un viss ir kārtībā. Citādas izjūtas bija šogad vienās sacensībās, kur mūs ar ceļamkrānu uzvilka piecu metru augstumā un lika lēkt lejā matračos. Tad gan, kad tur nostājos, skudriņas skraidīja. No tāda paaugstinājuma nolēkt ir daudz sarežģītāk, nekā izpildīt lēcienu ar kārti.