«Jau pašā sākumā piedzina kājas. Jau mokos visu nedēļu. Man tā notiek pirmo reizi. Varbūt no pārlidojuma, varbūt nevajadzēja Latvijas čempionātā skriet trīsdesmit kilometrus. Jurčiks [treneris Juris Ģērmanis - I.K.] pēc tā arī ir pilnīgi gatavs,» Paipals nespēja rast racionālu izskaidrojumu pēkšņajām likstām. «It kā masieris masēja, bet kā sāku, tā bija cauri. Tikai pēdējā kilometrā atnāca vaļā. Septiņdesmit trešo numuru noķēru jau pustrasē, jau sen bija jāiet garām, bet kā aiziesi, ja kalnā kājas pilnas un nevar pakustināt. Trase bija smaga, īpaši nobraucieni. Tajos nebija laika atpūsties, bija tā kā ar kalnu slēpēm - riktīgs slaloms,» ilustrēja Paipals. «Nekur pa pasauli neesmu braukājis. Trase jau visiem vienāda, taču tie, kas vairāk pieraduši, zināja labāk, ko un kā.»
Lai gan Jānis uz Kanādu brauca ar mērķi labot sava trenera Jura Ģērmaņa rekordu - 49.vieta Soltleiksitijā -, debijas starts sniedzis atbildi, kas tas nebūs pa spēkam. «Paskatījāmies starta protokolā vidējos FIS punktus un sapratām, ka līmenis kopš Soltleiksitijas audzis divas reizes. Iebraukt labāko piecdesmitniekā nav reāli. Bet ko var gribēt, ja vari trenēties tikai pēc tam, kad atnāc no darba. Tas nav nopietni. Taču esmu priecīgs, ka izpildīju A normatīvu. Ar to vien varu lepoties,» sacīja Paipals.
Viņš norādīja, ka olimpiskajās spēlēs bija gaidījis īpašākas sajūtas: «Teikšu godīgi, nav nekāda olimpiskā noskaņojuma. Biju domājis, ka būs savādāk, bet nav. Ir tāpat kā pērn pasaules čempionātā. Gaidīju kaut ko tādu, foršāku.» Atšķirībā no Anetes, kam spēles beigušās, Jānis vēl startēs sprintā un 30 kilometru distancē.
Jaunākajai sacensību dalībniecei 18 gadus vecajai Bricei bija gandarījums, ka apsteigusi divas rangā augstāk esošas dalībnieces. «Bija ļoti grūti - tā, kā biju iedomājusies. Prieks, ka noķēru divas priekšējās slēpotājas. Kopumā apsteidzu tik, cik apmēram biju iedomājusies un cerējusi. Slēpes slīdēja ļoti labi. Jau pirmajā aplī pāris meitenes biju noķērusi, taču tad kājām savilka krampi un mocījos līdz finišam. Kā par brīnumu, satraukuma galīgi nebija.»
Mamma un trenere Anžela Brice piemetināja: «Žēl, ka savilka kājas un liedza noskriet vēl ātrāk. Finišā iebrauca taisnām kājām, pat nevarēja pietupties.» Nākotni Anete saista ar biatlonu.