Kopš sākās parakstu vākšana par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai publiskajā telpā, neregulāri ir parādījušās aizdomas, ka viss šis milzīgās ažiotāžas pavadītais process ir sava veida diversija, lai novērstu sabiedrības uzmanību no kādiem tālejošākiem referenduma provokatoru mērķiem. Tomēr, laikam ejot, neviens tā arī nav varējis norādīt, kas tad varētu būt tie procesi, ko piesedz referendums. Februāra sākumā beidzot ir parādījies kāds diezgan atbilstošs šādas konspirācijas kandidāts - Saeimas apakškomisijas, kas vērtēs Operatīvās darbības likumu, izveidošana. Protams, šo divu notikumu saistīšana balstās tikai uz nepamatotām spekulācijām, tomēr jaunās Saeimas apakškomisijas izveidošana ir pietiekami vērā ņemams fakts, lai par to runātu arī atsevišķi no saasinātās etniskās situācijas. Šeit gan vēl jāpiebilst, ka jaunās apakškomisijas izveidē lielu lomu ir spēlējis Saskaņas centra deputāts Andrejs Elksniņš, kurš pirms komisijas izveides Saeimā bija iesniedzis 55 priekšlikumus izmaiņām Operatīvās darbības likumā. Lai arī šīs partijas tēls kā Krievijas rokai Latvijā, iespējams, ir pārspīlēts, tomēr skaidrs, ka tai ir liela loma Krievijas interešu īstenošanā Latvijas politikā, uz ko norāda arī tās sadarbība ar Krievijas vadošo partiju Vienotā Krievija, un šādā kontekstā saskaņiešu veicināta drošības dienestu reorganizācija var šķist mazākais aizdomīga.
Radījumam Nekā personīga A. Elksniņš savu nostāju jautājumā par Operatīvās darbības likuma maiņu pamato ar vēlmi ierobežot drošības dienestu patvaļu un sabalansēt to darbību ar cilvēktiesībām, norādot, ka sarunu noklausīšanās esot pretrunā ar Satversmi, tomēr jāņem vērā, ka Satversmes tiesa Elksniņa sūdzības jau vienreiz ir noraidījusi kā nepamatotas. Drošības dienestu darbību pilnībā attaisno gan Satversme (116. pants, kas atļauj ierobežot personiskās dzīves neaizskaramību, ja tas nepieciešams valsts vai sabiedrības drošībai), gan arī Latvijai saistoši starptautiski tiesību normatīvie akti, piemēram, Eiropas Padomes 1950. gada 4. novembra Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. panta otrā daļa, kas nosaka, ka cilvēka pamatbrīvības var ierobežot demokrātiskas sistēmas vai sabiedrības drošības vārdā. Tātad skaidri redzams, ka izmaiņas Operatīvā dienesta likumā ar cilvēktiesībām nevar pamatot. Tāpat Nekā personīga vēsta par Elksniņa rosinātām izmaiņām, kas neļautu vērst operatīvās darbības pret Saeimas deputātiem, kas ir absurdi, ņemot vērā, ka viens no galvenajiem iemesliem pagājušās Saeimas atlaišanai bija deputātu imunitātes atņemšana vienam no oligarhu trijotnes pārstāvjiem. Saistībā ar pašreizējo etnisko saspīlējumu īpaši interesants liekas rosinājums ierobežot iespējas veikt operatīvās darbības pret nacionālā naida kurinātājiem un aicinātājiem vardarbīgi gāzt valsts varu. Pat tiem, kas visai skeptiski raugās uz sazvērniecisku nodomu piedēvēšanu krievu nacionālistu provokācijām un Saskaņas centram, ir jāatzīst, ka šāda notikumu sakritība nebūt vairs neizskatās pēc nejaušības.
Diezgan savdabīgs lēmums šķiet arī Jāņa Ādamsona (SC) virzīšana šīs komisijas vadītāja amatam (gan neveiksmīga), kaut vai tāpēc, ka iepriekšējā reize, kad viņš vadīja komisiju (Parlamentārās izmeklēšanas komisija «pedofilu lietā»), beidzās ar tiesvedību pret viņu par ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu. Bet runa par pagātnes kļūdām politiskajā arēnā. Viens no drošības dienestu galvenajiem uzdevumiem ir aizsargāt valsts noslēpumu, un vai nav absurdi, ka komisiju, kas vērtēs to reorganizāciju, bija gatavs vadīt cilvēks, kuram Satversmes aizsardzības birojs vispār ir liedzis pielaidi valsts noslēpumam? Pats Ādamsons raidījumam Nekā personīga to komentē ar izteikumiem, ka «lielākais valsts noslēpums ir, cik kuram činavniekam naudas seifā» (kādai labi pazīstami politiskai sistēmai tik raksturīgā šķiru zākāšana par naudas piesavināšanos), un tomēr jājautā, vai šādi infantili, populistiski izteikumi ir atbilstoši cilvēkam, kurš vada komisiju, kas vērtē valsts drošībai ļoti būtiskus jautājumus. Ādamsona lielāka mēroga plāni ietverot arī Aizsardzības un Iekšlietu ministriju apvienošanu. Šis solis ir, šķiet, visuzskatāmākais iemesls aizdomām par Krievijas lomu visā šajā politiskajā procesā. Kāpēc? Pirmkārt, tāpēc, ka aizsardzības un iekšlietu struktūru nošķirtība ir viens no demokrātijas pamatprincipiem. Otrkārt, tāpēc, ka viens no trim drošības dienestiem - Militārās izlūkošanas un drošības dienests - atrodas Aizsardzības ministrijas pakļautībā, savukārt Drošības policija - Iekšlietu ministrijas pakļautībā. Pakārtojot abas šīs institūcijas vienai ministrijai un, iespējams, piesaistot tiem vēl SAB, rastos ļoti bīstams spēks. Kā izteicies SAB direktors Jānis Kažociņš, apvienojot šos trīs dienestus, izveidotos spēks, kas savā būtībā ļoti līdzinātos Valsts drošības komitejai.
Referenduma ēnā sabiedrībai gar acīm un ausīm, negūstot īpašu rezonansi, paslīd gan bijušā VDK Robežsardzes karaspēka virsnieka Jāņa Ādamsona centieni uzrāpties atpakaļ drošības dienestu zirgā, gan daļēji Krievijas sponsorētā Saskaņas centra darbības, kas varētu liecināt par kaimiņvalsts centieniem piekļūt valsts noslēpumam un regulēt drošības dienestu darbu, kas ļoti būtiski ietekmētu Latvijas politisko sistēmu. Protams, nacionālo interešu aizstāvība ideoloģiskajā frontē, balsojot referendumā, nevar tikt novērtēta par zemu, tomēr ir ļoti būtiski pievērst sabiedrības uzmanību Operatīvās darbības likumu vērtējošās komisijas darbam, jo tas var radīt daudz bīstamākas un grūtāk labojamas sekas nekā jebkurš līdz šim veiktais austrumu kaimiņu centiens sagrābt Latvijas varas grožus savās rokās.