Dita Lūse atšķirībā no daudziem ir konsekventi turpinājusi savu radošo programmu un guvusi tajā panākumus, lai arī izteiksmes stilistika ir ievērojami mainījusies. Turklāt māksliniece, regulāri parādoties A. Sūnas galerijā, ir īstenojusi pati savu izaugsmes stratēģiju, piedaloties daudzās izstādēs un konkursos ārzemēs. Piemēram, 2010. gadā pārsteidzoša likās ziņa, ka viņas darbi iekļauti Pekinas biennāles ekspozīcijā, kas tika komplektēta pēc konkursa principa un kurā īpaši tika akcentēta glezniecība, bet pagājušogad Dita Lūse ieguva galveno balvu konkursā Aviskar, ko rīkoja galerija Gold Indijā, Kalkutā. Šis notikums atgādina, ka XXI gadsimtā mainījusies arī mākslas kritiķu un ekspertu loma mākslinieku starptautiskajā karjerā - no bargas lemšanas par mākslinieku virzīšanu globālajā apritē uz nepieciešamību vērīgi sekot līdzi mākslinieku individuālajām gaitām, kurās vietējās rekomendācijas maz ko nosaka.
Jaunajā personālizstādē Gaisma ļoti plašā tēma interpretēta divos veidos - kā gleznieciski pārfrāzēti rentgena uzņēmumi (pacientu lomās šoreiz - zirgi!), kā arī klasiskajā attēlojuma izpratnē, kādu iedibināja impresionisti un kas mūsdienu mākslā tiek lietota reti, bet Latvijas scēnā marginalizēta pavisam (piemēram, Helēnas Demakovas aizspriedumainajos izteikumos jaunākajā Studijas numurā par krāsu attiecībām un ekspresivitāti kā provinciālas pašpietiekamības pazīmēm Leo Svempa darbos). Dita Lūse krāsu lieto, lai modelētu gaismēnas, atspulgus un atspīdumus interjeros, to veidotos atmosfēras, dziļuma un telpiskuma efektus. Tie ir tik fundamentāli specifiski gleznieciski uzdevumi, ka neļaujas tikt izstumti no gleznotāju intereses loka, lai gan pārcietuši neskaitāmus uzbrukumus no postimpresionisma adeptu puses, kuri gan paši nu jau pieder vēsturei. Gleznojot arhitektūru, māksliniekam jāiedarbina krāsas un tonalitātes uztveres spējas reizē ar racionālu «matemātiku» zīmējumā.
Lūses darbos novērojams vēl kāds īpatnējs salikums - viņa neaprobežojas ar vienkāršu telpas attēlojumu, bet apvieno to ar interesi par dekoratīviem rakstiem, kas ir kā sveiciens no «plakanās» glezniecības, kas dominēja izstāžu zālēs 90. gados, kad māksliniece sāka savas profesionālās gaitas. Tikai šoreiz raksti ir daļa no gleznotajiem objektiem - telpu grīdām un sienām arhitektūras pieminekļos Itālijā. Plaknes, kas bagātīgi dekorētas ornamentiem, attēlotas perspektīvā, bet uz tām vēl vienu ornamentu - izplūdušu un neregulāru, glezno gaisma. Tas dod māksliniecei iespēju apvienot striktu lineāru loģiku, ģeometriskas formas ar smalku tonālu izjūtu, veidojot saspēli starp dažādiem vēsturiskiem stiliem mūsdienīgā aranžējumā.