Tad man ir nedaudz jāpastāsta par sevi. Savu karjeru es sāku kā pamatskolas skolotājs un piecu gadu laikā kļuvu par skolas direktoru. Manā vadībā nonāca ļoti vāja skola, kuru gribēja slēgt. Šī skola bija pieskaitāma pieciem procentiem valsts sliktāko mācību iestāžu. Pagāja pusotrs gads, un šī pati skola iekļuva piecos procentos valsts labāko skolu. Visiem sāka interesēt, no kurienes šis puisis ir uzradies. Cilvēki sāka interesēties par manu metodoloģiju un domāšanu, valdībā sāka man vaicāt padomus, lūdza dalīties pieredzē. Sāku apmeklēt konferences, kurās stāstīju par savu skolu. Es tikai augu, augu un augu. Aptuveni pirms pieciem gadiem sapratu, ka mana dzīve lielākoties sastāv no konsultēšanas, tādēļ izlēmu pamest skolas direktora amatu. Tagad lielāko daļu mana laika aizņem ceļošana pa pasauli, uzstāšanās dažādās konferencēs, kur es stāstu par nākotnes izglītību un par to, kā izmantot visu cilvēku potenciālu.
Vai esat veicis arī konkrētas reformas izglītības sistēmā Lielbritānijā?
Es konsultēju valdību izglītības jautājumos Tonija Blēra [Lielbritānijas premjerministrs laikā no 1997. līdz 2007. gadam] laikā. Šobrīd es to vairāk nedaru, jo neatbalstu pašreizējo valdību. Bet tas, ko neesmu pārtraucis, - es joprojām turpinu provocēt cilvēku domāšanu.
Kas pēc jūsu aiziešanas notika ar skolu, kurā bijāt direktors ?
Tā turpināja attīstīties un kļūt arvien spēcīgāka. Šodien to apmeklē cilvēki no daudzām pasaules valstīm. Lai gan mēs sākām transformēt šo skolu pirms 10 gadiem, tā joprojām tiek uzskatīta par ļoti inovatīvu.
Cik daudz jūs zināt par izglītību Latvijā?
Neko daudz, tāpēc mani ļoti interesē, kādā stadijā šobrīd ir izglītība Latvijā. Bet šodien konferencē es gribētu koncentrēties uz izglītības sistēmas izaicinājumiem, par kuriem Latvijai šobrīd vajadzētu domāt. Drīz būs Latvijas simtgade, un jums ir jāsaprot, kāda būs valsts vīzija nākamajiem 100 gadiem. Latvija šobrīd ir ļoti kritiskā fāzē, un tā sāk pieņemties spēkā, tāpēc ir jādomā, kādu attīstības ceļu izvēlēties. Lai nākotnes pilsoņi būtu spējīgi dzīvot šajā sabiedrībā, lēmumi izglītības sistēmā ir jāpieņem šodien. Ja paskatāmies uz šodienas veiksmīgākajām Eiropas valstīm, piemēram, Zviedriju, varam redzēt, ka viņi ir patiešām radoši. Tas ir noticis tāpēc, ka viņi ir attīstījuši izglītības sistēmu un radījuši cilvēkus, kas spēj veicināt valsts attīstību. To pašu es novēlu Latvijai.
Zviedri šobrīd ir secinājuši, ka izglītības sistēmā valda pārāk liela brīvība.
Tas ir noticis tādēļ, ka zviedru izglītības sistēma tika fragmentēta. Manuprāt, problēma ir tā, ka pārāk cieša sistēma vienā brīdī tika padarīta pārāk fragmentēta, bet labas izglītības sistēmas priekšnoteikums ir sadarbība. Kad paskatāmies OECD datus, varam redzēt, ka mūsdienu dinamiskākās valstis ir tās, kur izglītības jomā ir augsts sadarbības līmenis. Un šeit es nedomāju tikai sadarbību skolu starpā. Tā ir arī skolu sadarbība ar biznesa vidi, labdarības organizācijām un sociālajiem uzņēmumiem. Tādēļ Zviedrijas uzdevums šobrīd ir atrast līdzsvaru starp brīvību un sadarbību.
Kādas ir lielākās izglītības problēmas mūsdienu pasaulē kopumā?
Pat attīstītākajās pasaules valstīs galvenā problēma ir tā, ka pašreizējais izglītības modelis tika radīts industriālās revolūcijas laikā. Tātad masu izglītība tika radīta pirms apmēram 150 gadiem. To izveidoja kā izglītības modeli, lai bērnus sagatavotu darbam industriālajā laikmetā (lielas kompānijas, masu produkcija). Tas, protams, bija lielisks modelis tam laikam, bet šobrīd pasaule ir mainījusies. Skolu sistēma ir iesprūdusi 19. gadsimtā, un bērni joprojām tiek sagatavoti industriālā laikmeta vajadzībām, bet mēs šobrīd dzīvojam postindustriālismā. Pie lielā bezdarba līmeņa šobrīd nav vainojama tikai finanšu krīze - mums pietrūkst arī tradicionālo darba vietu, jo pasaule ir mainījusies. Tāpēc izglītības sistēmas uzdevums ir nevis radīt cilvēkus, kas ir piemēroti darba darīšanai, bet radīt cilvēkus, kas rada darba vietas. Tātad mums vajag izglītības sistēmu, kas iemāca ko vairāk par teoriju. Es nesaku, ka akadēmiska izaugsme nav nozīmīga, bet problēma ir tā, ka daudzi jaunieši, kuriem ir potenciāls citās jomās, tradicionālajā izglītības sistēmā nesaņem iespēju šo potenciālu attīstīt.
Kā skolotājs, kurš stāv 30 skolēnu priekšā, var izlemt, kādas prasmes viņiem vajadzēs nākotnē?
Viņš to nevar zināt. Ir jāsaprot, ka skolotāja darbs XXI gadsimtā vairāk nenozīmē zināt visu un piegādāt šīs zināšanas skolēniem. Pateicoties tehnoloģijām, skolēnu rokās šodien ir daudz lielāks spēks nekā laikā, kad es mācījos. Viņiem ir daudz lielāka iespēja būt informētiem par notiekošo. Tātad mums ir jāvirzās no zināšanu pasniegšanas uz modeli, kad mēs skolēnam attīstām prasmes, ar kurām viņš spēj analizēt lielo informācijas apjomu un personalizēt izglītību. Šodien digitālajā vidē mēs taču varam personalizēt visu. Tradicionāli skolotājs iestāsies universitātē, iegūs pedagoga izglītību un pavadīs atlikušo mūžu, sniedzot skolēniem vienas un tās pašas zināšanas. Bet mums vajag skolotājus, kas ir spējīgi visu laiku mainīties. Izglītībai šodien vajag piesaistīt cita veida cilvēkus.
Latvijā izglītība šobrīd nav tā prestižākā profesija. Kā šādā situācijā jūs ieteiktu skolām piesaistīt labākos cilvēkus?
Mēs visi varam mācīties no Somijas, kas desmit gadus centās celt skolotāja profesijas statusu. Rezultātā Somijas skolās šobrīd nonāk augstākā kalibra cilvēki - katram no viņiem ir vismaz maģistra grāds. Problēma ir tā, ka jaunieši skolotāja profesiju redz kā ļoti garlaicīgu darbu - tas nav ne radošs, ne aizraujošs, ne labi apmaksāts. Ja mēs radīsim profesiju, kurā ir rīcības brīvība, izaicinājumi nemitīgi mainīties, būs iespēja smelties pieredzi citās industrijās, tad pedagoģija vienu dienu kļūs par aizraujošu darbu. Šobrīd cilvēki kļūst par skolotājiem pārsvarā tāpēc, ka šī profesija garantē drošību. Ja mēs to padarīsim par izaicinājumu pilnu profesiju, tad daļa no šiem cilvēkiem aizies no skolām, jo savā ziņā tas kļūs par bīstamu darbu. Un arī bērniem aizrautīgs skolotājs būs kā rokzvaigne, kurai viņi grib līdzināties.
Man mācīšana ir lieliskākais darbs pasaulē! Ja manā karjeras sākumā 1992. gadā kāds man būtu teicis, ka pēc 20 gadiem es konsultēšu tādas kompānijas kā Microsoft vai Morgan Stanley, es neticētu un atbildētu, ka esmu tikai pamatskolas skolotājs, kāpēc lai es viņus interesētu? Bet šodien es saprotu, ka šīm kompānijām vajag manu radošumu un aizrautību. Un mums vajag vairāk tādu skolotāju! Ja jūs sāksiet transformēt izglītības sistēmu, tad piecu vai 10 gadu laikā skolotāja profesija var kļūt par iekārojamāko darbu. Un tas nav saistīts tikai ar algu. Tik daudz cilvēku dara savu darbu tikai tāpēc, ka viņi katru rītu ceļas ar prieku.
Tātad jūs nepiekritīsiet viedoklim, ka bez algu celšanas nekādas pārmaiņas nav gaidāmas?
Tas nav būtiskākais. Protams, skolotāju algai ir jābūt profesionāļa līmenī. Tajā pašā laikā tas ir kā apburtais loks - ja skolotāji neuzvedas kā profesionāļi un necenšas uzlabot sistēmu, tad rodas jautājums - kādēļ mums viņiem vajadzētu maksāt profesionāļu algas? Skolotājiem izglītības sistēma ir jāvirza un jāizaicina, nevis jāsēž un jāgaida, kad viņiem visu pateiks priekšā. Bet pedagogiem nav jābūt visaugstāk apmaksātajiem darbiniekiem valstī. Es negribētu, ka darbu skolā izvēlētos tikai atalgojuma dēļ, jo tad skolotāja profesijai var tikt piesaistīti nepareizie cilvēki.
Manuprāt, algu līmenis izglītības darbiniekiem reizēm ir attaisnojums. Cilvēki man bieži prasa, cik daudz naudas vajadzēja, lai īstenotu pārmaiņas manā skolā, kad biju direktors. Manā rīcībā toreiz bija tikpat daudz naudas, cik jebkurai citai skolai Lielbritānijā. Es vienkārši mainīju cilvēku domāšanu, kas neko nemaksā.
Kāda ir vidējā skolotāja alga Lielbritānijā?
Sākotnējā alga tikko pēc augstskolas beigšanas ir aptuveni 17 500 mārciņu gadā. Ļoti pieredzējušam skolotājam, kurš ir arī klases audzinātājs, alga būs apmēram 26 000 mārciņu gadā. Savukārt direktors skolā ar 400 - 500 bērniem saņems aptuveni 60 000 gadā. Cik lielas ir skolotāju algas Latvijā?
Vidējā skolotāja alga ir aptuveni 300 latu mēnesī, gadā tie ir 3600 latu jeb nedaudz vairāk par 4000 mārciņu.
Tas ir maz! Kāda ir vidējā alga valstī?
Aptuveni 400 latu.
Tādā gadījumā mans arguments par algu kā attaisnojumu neatbilst Latvijai. Es atkārtošos un teikšu, ka jums ir jāmaksā profesionāļu algas, ja vēlaties profesionāļus skolās.
Cik labi apmaksāti uz kopējā algu līmeņa skaitās skolotāji Lielbritānijā?
Skolotāji Lielbritānijā nav slikti apmaksāti. Turklāt sākotnējā alga pēc universitātes beigšanas ir pat ļoti augsta. Un tas piesaista jauniešus. Es esmu nedaudz šokēts par Latviju. Jums priekšā stāv liels izaicinājums, jo bez dinamiskas izglītības sistēmas nebūs nekādas nākotnes. Investīcijas izglītības sistēmā, iespējams, patlaban jums ir pašas būtiskākās. Jūs nevarēsiet īstenot savu nākotnes vīziju, ja neinvestēsiet izglītībā.