Sagatavošanās darbus uzsākam jau nedēļu iepriekš. Veikala iepirkumu grozā iemetam siltu deķi, termosu karstai zupai un plēvi, ko paklāt zem deķa, atceroties teicienu «Līst kā pa Jāņiem»! Protams, grozā nokļūst arī Jāņu alkohols. Katram gan ļauts ienest tikai divus litrus alus vai 750 ml vīna plastmasas pudelēs. Pašā Stounhendžā alkoholu nepārdod, bet pieejami burgeri, ķīniešu ēdieni un karstie dzērieni.
Beidzot pienāk arī ilgi gaidītā diena. Iekāpjam vilcienā no Bātas uz Solsberi. No turienes uz Stounhendžu ceļu turpinām ar spāņu tūristiem pilnā autobusā. Ar mašīnu šajā dienā nav prātīgi braukt, jo uz ceļiem gaidāmi gari sastrēgumi, un būtu gandrīz neiespējami atrast brīvu vietu pārpildītajā stāvvietā. Tālāk 2,5 km turpinām kājām, kas neliekas ilgi, jo gājējus vieno tā pati patīkamā satrauktā sajūta, kāda parasti pārņem festivālos. Tūlīt, tūlīt jau būsim galā...
Debesis jau satumsušas, kad nonākam līdz ieejai. Mūs sveic bars policistu un suņu koši zaļās vestēs. Apmeklētāju somas tiek pārbaudītas, papildu alkohols vai narkotikas konfiscētas. Vai nu policisti, vai suņi laikam jutās mazliet slinki, jo, lai nu kā, bet narkotiku šajā festivālā netrūkst. Visur smaržo pēc zālītes, un pāris reižu nakts laikā vērojam, kā ātrā palīdzība savāc cilvēkus, kam šī ballīte beigusies.
Meklējot apmešanās vietu, laužamies cauri cilvēku baram. Skatam paveras Stounhendžas akmeņu aplis. Tie gan izskatās daudz mazāki un ne tik iespaidīgi kā grāmatās. Protams, drīz vien sāk līt un paliek ļoti auksti, bet līdzpaņemtais vīns palīdz sasildīties. No akmeņu puses visas nakts garumā dzirdam bungu skaņas, kas drīz vien pievilina arī mūs. Gandrīz nemanot pēkšņi dejoju uz viena no zemākajiem akmeņiem.
Krietni pirms saullēkta, kam jānotiek plkst. 4.45, spiežamies cauri cilvēku baram, lai nokļūtu tuvāk Stounhendžas centram. Lai gan nāk miegs, pārņem gandrīz maģiska gaidīšanas sajūta. Apļa centrā drukna sieviete ar drediem paštaisītā mikrofonā uzstājīgi citē kādu dzejnieku un viņa teikto. Fonā pāris drošsiržu mēģina uzrāpties augstākajos akmeņos, pirms tos novelk policisti. Ilgi gaidītais saullēkta brīdis paiet garām kā nebijis - diemžēl debesis apmākušās un saulīti neredzēt.
Noguruši mērojam ceļu mājup. Ieraugām folkloristu kopu, kas krāsainos lupatiņu tērpos demonstrē tradicionālas pagānu dejas. Lai gan festivāla atmosfēras bija pārpārēm, pietrūka druīdu un tradicionālu rituālu demonstrējumu. Stounhendža vairāk atgādināja pusaudžu ballīti nekā pagānu rituālu, un festivāla remdenā kulminācija man lika vilties. Bet, kas zina, varbūt nākamgad...