Aizvadīts smags un sarežģīts gads. Traģisks gads. Pārmaiņu gads. Gads, kurš, iespējams, atvēra acis un deva pārmaiņu impulsus. Gads, kurā valstij kaunpilnā veidā nebūtībā aizgāja viens no ekonomikas flagmaņiem. Gads, kurā bija mēģinājumi privatizēt patriotisma jēdzienu. Gads, kurš lika runāt par atbildību un dubultmorāli. Gads, kurā krita maskas. Gads, kurā aizgāja Imants Ziedonis.
Aizvadīts gads, kurš man lika aizdomāties. Par dzīves tempu, par to, cik ātri dzīvojam, un to, cik ātri vajadzētu dzīvot. Visa tehnoloģiju attīstība ir vērsta uz ātrumu. «Lēni» ir kļuvis par sinonīmu «slikti». Mēs varam ātri izlasīt e-pastu telefonā pa ceļam mājup no darba. Mums ir iespēja iet gulēt un celties ar gadžetu rokās. Iekāpt tramvajā un lasīt ziņas telefonā. Būt pirmajiem un, nedod die's, kaut ko palaist garām, jo tas taču nozīmēs, ka esam «lēni».
Ātrās ēdināšanas ēstuvēs ir īpaši lodziņi, kuros apkalpos ātri, rīta kafiju kioskā ir iespējams iegūt ātri, lai ātrāk nokļūtu skolā vai darbā. Mēs tīmeklī ātri varam pasūtīt picu, ātri aizņemties, pat iepazīties varam ātri. To visu mēs varam izdarīt ātri, lai taupītu laiku nākamai lietai, kuru, protams, mēs arī paveiksim ātri. Veikali tiek projektēti ātri, tāpat celti. Ātri tajos jāsāk tirgoties, jo ātri jāatpelna. Un tad notiek traģēdija... Un arī izmeklēt vajag ātri! Nevis gudri, meklējot iemeslus un atbildīgos, bet ātri!
Arī svētkiem mēs gatavojamies ātri, svinam ātri, jo darīšanu taču daudz. Jāskrien, lai pagūtu. Ceturtajā Adventē biju svētku koncertā. Baznīcā. Bija pārdesmit ļaužu, kuri pusotru stundu garā koncerta pēdējās dziesmas laikā cēlās un devās prom. Acīmredzot - lai pagūtu. Pāris minūšu, taču ātrāk.
Vērojot 100 metru sprinteru rezultātu vēsturisko progresu, gribas vaicāt - kāda ir cilvēka spēju robeža? Savukārt, vērojot šo ikdienas «ātrāk», gribas vaicāt - kāda ir cilvēka reālo vajadzību robeža? Kur paliek jēga un vajadzība? «Ātri» ir kļuvis par pašmērķi. Bezjēdzīgu un nepiepildāmu.
Šis «ātri» rada sajūtu, ka, dzīvojot lēni, esam nepilnvērtīgi, ka zaudējam ko svarīgu. Bet ko tieši? Kārtējo pseidonotikumu no konveijera un tikpat ātro šķietamo risinājumu? Ko patiešām mēs palaižam garām? Ko neredzam aiz šī «ātri»? Vai aiz tā nepazūdam paši? Vai neapzogam sevi un savējos? Un neteiksim, ka ne mēs tādi, bet dzīve tāda. Jo tos pašus sociālos tīklus, jau esot gultā, nočekojam tieši mēs. Arī darba e-pastu brīvdienās mēs atrodam paši.
Svētkos novēlu - kaut nedaudz apstāties. Ātri skrienot, nav iespējams domāt un mīlēt. Veltīsim vairāk laika savējiem. Būsim aktīvi. Lasīsim grāmatas un avīzes. Dienas vārdā solu mums veltīto laiku censties padarīt jēgpilnu, interesantu un daudzpusīgu. Mēs sakām paldies, ka izvēlaties mūs par savu rituālu! Rosīgu, harmonisku un laimīgu 2014. gadu! Jūsu Diena.