Līdzīgā veidā skolās varētu viesoties arī citu nozaru pārstāvji, pat dažādu profesionāļu komandas un jo sevišķi - projektu nedēļas laikā, lai to padarītu neierastāku. Tiesa, kā saka viena no SPP darbnīcu vadītājiem Ilze Didrihsone: ja pie bērniem negribas iet un tas nešķiet vajadzīgi, labāk to nedarīt.
«Sākotnējā doma bija banāla - mums ir slikta arhitektūra, tāpēc kaut kas ir jādara. Sapratām, ka tā nav tikai arhitektu izglītības, bet gan visas sabiedrības izglītības problēma. Nezinošiem cilvēkiem var iesmērēt jebko, un viņi arī nezina, kā būtu labāk,» stāsta I. Didrihsone. Par arhitektūru, kas ir visai sarežģīta lieta, SPP runā vienkāršā un aizraujošā veidā, skolēniem praktiski darbojoties, turklāt uzsvars tiek likts uz sociālo pusi - ka arhitektūra nav tikai mājas un būvniecība, bet arī apbūvēta vide, kuru veido cilvēki un kurā dzīvo cilvēki ar savām vajadzībām, kuras jārespektē. SPP mēģina likt skolēnam saprast, ka arī viņš ir daļa no sabiedrības, kas veido vidi. Vēl viens SPP mērķis ir arī palīdzēt skolām atvērt robežas un ielaist savā vidē citas jomas, sabiedrības elpu, lai skola nebūtu kā noslēgta rūpnīca, kur bērnā iepresē zināšanas, bet kurai ar dzīvi un realitāti maz sakara.
Tā kā visi pasniedzēji ir projektējoši arhitekti, SPP nodarbības notiek divreiz mēnesī. Jau ceturto sezonu arhitekti ar apmēram trīs stundu ilgām ārpusstundu darbnīcām brauc pa skolām, tāpat palaikam rīko nodarbības studentiem un plašākai auditorijai. Īpašais ir tas, ka katru darbnīcu vada 5-6 arhitekti, kas klasei ļauj darboties nelielās piecu cilvēku grupās ar savu vadītāju priekšgalā, norāda I. Didrihsone. «Tieši tajā brīdī bērnam saslēdzas, ka nav tikai skola, vecāki un mājas, bet ir arī vēl cita dzīve.» Ilzes kolēģe Nora Saulespurēna piebilst, ka SPP arī rīko bērnu arhitektūras žūriju Zirnis un strādā ar skolotājiem - kopīgi iziet cauri kādai SPP darbnīcai, lai pedagogs tās elementus vēlāk varētu izmantot savā darbā un iegūtu impulsu jaunām idejām.
SPP izstrādātas 16 darbnīcu tēmas (Mērogs, Mākslinieciskais tēls, Arhitektūras valoda, Detaļu mednieki u. c.), kas tiek arī variētas, kombinētas un pielāgotas dažādu vecumu dalībniekiem. Visās tiek dota ļoti daudzslāņaina informācija, katrā ir atšķirīgi paņēmieni (orientēšanās spēle pilsētā ar mīklu minēšanu, mājas būvēšana lāzerstaram u. c.), taču vienots karkass: teorētiskā daļa, praktiskā darbošanās grupās, padarītā izvērtējums.
Piemēram, darbnīca Mākslinieciskais tēls skolēniem atklāj, ka arhitektūra ir arī māksla. «Sākam ar to, ka kopīgi apskatām dažādus arhitektūras objektus, kas salikti vizuāli atšķirīgos pāros - vertikāla vai horizontāla ēka, akmens vai stikla piramīda u. tml.,» stāsta I. Didrihsone. Tad ar skolēniem tiek izrunāts, kā šīs atšķirības var raksturot, un, lai papildinātu vārdu krājumu, tiek izspēlēta antonīmu spēle, kurā tiek piemeklēti apzīmējumi konkrētam ēku pārim. «Cenšamies arī ieskicēt sakarību, ka izvēlētais materiāls norāda uz ēkas būtību un pielietojumu.» Lai šo sakarību saprastu vēl labāk, arhitekti kopā ar bērniem no dažāda papīra salīmē stilizētu «līgavu un līgavaini», palīdzot kantainos papīra gabaliņos saskatīt jaunā pāra būtību un īpašības. Visbeidzot skolēni grupās ķeras pie praktiskā uzdevuma, kur vienmēr ir arī kāds ierobežojums jeb rāmis -ēkas iemītnieks, funkcija, atslēgvārds u. tml. Darbnīcā Mākslinieciskais tēls viņiem plaknē jāataino kāda publiska ēka. I. Didrihsone stāsta, ka interesants darbs reiz sanācis, kad zoodārza būvei izlozēts atslēgvārds «mežs» - skolēni visu koncepciju savērpuši ap to, ka zvērus interesantāk apskatīt dabiskā vidē, nevis būrī. Savukārt, būvējot slimnīcu ar atslēgvārdu «taurenis», tajā ieviesta gaisīga rehabilitācijas telpa ar dzīviem tauriņiem. Cik skolēnu, tik ideju lidojumu, atzīst SPP pārstāves.