Valmieras stikla šķiedras valdes priekšsēdētājs intervijā laikrakstam Diena nule atklājis, ka turpmākās investīcijas ražošanas attīstībā plānotas vairs ne Latvijā, bet ASV. Iemesls - pie mums pārlieku augstās energoresursu cenas. Ja konkrētais uzņēmums būtu vienīgais, kas saskāries ar šo problēmu, varētu domāt, ka šis tāds atsevišķs gadījums, taču tā tas nav.
Izmisumu par energoresursu dārdzību ražošanas uzņēmumu vadītāji pauž nemitīgi. Kā uz to reaģē mūsu politiķi? Nekā! Esot objektīvi apstākļi, atkarība no viena piegādātāja, starpsavienojumu trūkums, pārāk mazs vai pārāk liels (kā nu kuram ekonomikas ministram konkrētā brīdī labpatīkas domāt) pašu ražotās enerģijas īpatsvars utt. Atrunas nekā nedarīšanai un vainas novelšanai no saviem pleciem vienmēr atrod.
Bet jau pieminētā uzņēmuma, kas ir viens no vadošajiem un modernākajiem savā jomā Eiropā, vadītājs šādas atrunas acīmredzot jau atklausījies. Viņš tiešā tekstā saka: elektroenerģijas tirgus regulēšana ir Latvijas atbildīgo institūciju rokās, Latvijai neviens neko neuzspiež, netraucē, neliek iet nepareizā virzienā, taču pagaidām par ražošanu absolūti nav domāts.
Pēc tik smagām apsūdzībām valdībai vai vismaz ekonomikas ministram būtu jāatkāpjas. Nekas tāds nenotiek. Ierasts, ka sašutuma vilnis paiet, izlādētās emocijas noplok, var tādā pašā rāmā neko nedarīšanas garā dzīvot tālāk. Vismaz līdz kārtējām vēlēšanām.
Jo neko nesolīt, ne par ko necīnīties politikā ir drošāk. Tieši pēc šī principa vadījās Dombrovska valdības, vien mazinot izmaksas un apkarojot konkurentus, un tos pašus spēles noteikumus ievēro arī Straujuma. Kontrastam - Šlesers reiz izrunājās par 50 tūkstošiem jaunu darbvietu, viņam to līdz kapa malai pieminēs; Repše piedāvā pārņemt citu valstu pieredzi, viņu pielīdzina marsietim...
Tikmēr tirgus visu «saregulē» stihiski - rūpnieciskā ražošana neattīstās, plaukst tikai tirdzniecība, nevis radot produktu ar augstu pievienoto vērtību, bet gan izslaucot naudu no valsts. Priecājamies par mazumtirdzniecības rādītāju dinamiku, kas rādot dzīves līmeņa kāpumu, taču optimismam pamata īsti nav, jo vietējās preces veikalu plauktos ir krietnā mazākumā pret importu. Barojam citus.
Bet ne par to šis stāsts. Par Latvijas nākotni. Tāpēc tēmu atstāsim atklātu, rosinot padomāt atbildes uz pāris retoriskiem jautājumiem. Uz kādu ārvalstu investīciju piesaisti Latvija var cerēt, ja ārzemniekiem piederoši uzņēmumi cits pēc cita šo tirgu atzīst par ekonomiski neizdevīgu un valdība neko nedara, lai problēmu mazinātu? Un kā būtu rīkojusies Francijas vai Vācijas valdība līdzīgā gadījumā - bezspēcībā plātītu rokas vai tomēr sāktu aktīvi rīkoties, lai uzņēmēju neapmierinātības cēloni mazinātu, pašu valsts attīstības vārdā tiekot galā pat ar visstriktākajiem Eiropas ierobežojumiem?