Atminos, mēs ar papu tai vēlajā rudenī bijām iesākuši jau ceturto meža darbu sezonu. Ar papu esam viena brigāde. Mums aizritēja jau ceturtais gads izsūtījumā. Tas bija 1953. gada rudens. Esmu mežā, sēžu uz celma un klausos zāģu šņākšanā, krītošo koku brikšņos, cirvju žiglajos cirtienos. Atpūtas brīži patiesībā ir īsi.
Mēs ar papu raujamies cirsmā - gāžam kokus, atzarojam stumbrus un sagriežam baļķos. Mūsu rokaszāģis ir ass, bet mežinieku sapulcēs daudzi sūdzas par neasiem, padilušiem zāģiem. Toties mans paps vienmēr uzliela mūsu zāģu asinātāju. Nodomāju, ka paps meistaram dod dzeramnaudu. Prasu, vai manas aizdomas viņš var apstiprināt? Kas par lietu? Tēvs paskaidro, ka viņš nepiekukuļo zāģu asinātāju, bet, lai zāģis būtu bez sveķiem, kas ļoti traucē darbam, daudzi mežstrādnieki zāģi... apčurā!
Esmu sašutusi - bet kā tad lai to asina, pretīgi taču pat rokā ņemt - smird! Tēvs bija mani izjokojis... Patiesībā, lai atbrīvotu zāģi no sveķiem, ir jālieto petroleja vai benzīns, ko uzlej uz zāģa, tāds bija noslēpums. Vēlāk, jau izsūtījumā, mēs abi kopā ar papu to petroleju vai benzīnu ubagojām.
Saprotams, tagad mežā ar rokaszāģi laikam neviens vairs nestrādā. Ir motorzāģi, ir jauna, spēcīga tehnika, kas atvieglo meža darbus. Un vēl. Tagad, kad redzu uz ielas jauniešus zelējam košlenes, allaž atminos, kā Sibīrijas lapegles sveķus košļāja Amūras mežinieki. Tie mutē knakšķēja un uz lūpām varēja uzpūst burbuļus... Neticat?
Desmit kapeiku veiksme
Tās bija 80. gadu beigas. Uz darbu nācās pārvietoties ar diviem sabiedriskajiem transportiem, jo dzīvoju 40 kilometru attālumā no Rīgas, kur bija darbs. Mans pirmais transports bija vilciens, kas agros darbdienu rītos, starp citu, nebija tik pārpildīts kā tagad.
Jau labu laiku iepriekš savā maršrutā biju ievērojusi Balto vīriņu, kā ar laiku viņu iesaucu. Viņš parasti ubagoja. Baltais vīrs stipri atšķīrās no mūslaiku ubagiem, kuri ar savu ārējo tēlu bieži vien vairāk mēdz atgrūst, nevis raisīt līdzjūtību. Baltais vīrs bija pusgariem, līdz sniegam nosirmojušiem matiem un garu baltu bārdu. Viņā sejā jautās tāds miers un viedums - ne grama no apvainošanās uz dzīvi, ne īgnuma vai kašķīguma pazīmju. Tāds miers ar pārliecību, ka vīrs nepazemojas ubagodams, nesalauž savu pašcieņu. Un drēbes! Tās allaž bija tīras, tiesa, vienos ielāpos, kas glīti un gaumīgi sašūti un pat pieskaņoti pelēcīgajam kreklam un īsti nenosakāmas krāsas biksēm. Visbiežāk viņš tērpās lina auduma drānās. Viņš atgādināja kādu tēlu no latvju tautas dainām...
Rokās viņam bija spoža skārdene, bundža, kurai akurāti noņemta etiķete un acīmredzot ar plaķenēm nolocītas maliņas. Viņš neuzbāzās pasažieriem, neuzrunāja tos, nestāvēja pie katras sēdvietu ailes uzstājīgi, nepieklājīgi ilgi.
Baltais vīrs lēni ar izstieptu roku un skārdeni tajā izgāja cauri katram vilciena vagonam, neveltīdams nevienam konkrētu, mēmi izteiktu lūgumu. Konduktori viņu jau pazina - ne dzina prom, ne lamāja, ļāva, lai sirmais kungs iziet cauri vilcienam.
Parasti, kā ievēroju, tie, kuri vēlējās ziedot, paši sarosījās - ja laikus nepaguva, tad, sameklējuši naudasmakā kādu kapeiciņu, steidzās vīram pakaļ, pirms viņš iegāja tamburā, lai dotos uz nākamo vagonu. Tolaik nebiju visai turīga. Strādāju divos darbos, viens no tiem bija nakts maiņās, un tāpat nācās paskaitīt kapeiciņas, lai izdzīvotu līdz nākamajai algai.
Reiz kādu dienu arī man bija gana liels izmisums - naudas makā atlikušais liecināja, ka uz nedēļu josta būs jāsažņaudz līdz 19. gadsimta korsešu apmēriem... Palika tā kā žēl sevis. Bet tad vagonā ienāca Baltais vīrs ar izstieptu roku. Un manī nostrādāja tāds kā klikšķis. Spontāni no somas izvilku naudas maku, starp vairākām monētām atradu pašu mazāko vienību - desmit kapeikas - un ieliku vīra spožajā skārdenē. Mani līdz algai tās neglābs tāpat, bet varbūt tam vīram desmit kapeikas kaut ko glābs?
Tuvojās mana pietura, kurā jāizkāpj, lai pārkāptu uz nākamo transportu. Tramvaji tajā posmā kursēja ik pēc 20 minūtēm. Kad vilciens apstājās, tramvajs jau stāvēja galapunktā. Zināju, ka tas tūliņ, tūliņ var aizvērt durvis deguna galā un tad, gaidot nākamo, nāksies mazliet kavēt darbu. Ar sportiskām aktivitātēm biju uz tu, tāpēc parasti šādās situācijās ielaidos mazā sprintā. Bija jāapskrien apkārt dzelzceļa stacijai. Parasti skrienot domāju - diez, kāds būs tramvaja vadītājs šoreiz? Vai atkal kāds no tiem, kas mīl durvis aizvērt deguna galā?
Tāpēc parasti hipnotizēju tramvaja durvis - sezam, tikai, lūdzu, neaizveries... Bet šoreiz skrējienā acu skatienu pārlaidu arī savai sprinta trasei. Ir nācies aiz kaut kā aizķerties, un tad prioritātes mainās - no durvju hipnotizēšanas pārslēdzoties uz līdzsvara saglabāšanu. Kad šoreiz skatiens noslīdēja uz grantēto celiņu, pāris metrus no tramvaja zemē pamanīju guļam desmit rubļus. Desmit rubļus!
Burtiski skrējienā paķēru tos un ielēcu tramvajā. Durvis aiz manis aizvērās. Neticēdama turēju rokās no gaisa nokritušo naudas zīmi. Es nekad nemēdzu vinnēt pat loterijā, kur nu vēl atrast uz zemes guļam tik lielu naudas zīmi, turklāt situācijā, kad ir skatītāji - tramvajā sēdošie pasažieri, kas bezkaislīgi vērās pa logu. Pēkšņi atcerējos Balto vīru. Desmit kapeikas pret desmit rubļiem.
Līvija K.