Vienreiz divos mēnešos iznākošā New Eastern Europe pēdējā numura (jūlijs-augusts) galvenā tēma, protams, ir notikumi Ukrainā, tomēr šis Polijā veidotais izdevums tradicionāli sniedz arī materiālus par procesiem Austrumeiropas un bijušās PSRS teritorijā kopumā. Un - grūti spriest, vai tā sagadīšanās vai apzināta izvēle, - vairākas publikācijas par t. s. iesaldētajiem, neatrisinātajiem konfliktiem rosina nelāgas pārdomas arī Ukrainas austrumos notiekošā kontekstā.
Proti, vairāki no šādiem konfliktiem - Dienvidosetija, Kalnu Karabaha, Abhāzija - spēcīgi liecina par cilvēka atmiņas īsumu. Par spīti upuriem un mediju uzmanībai noteiktā laika periodā, jau drīz vien tas ir aktuāli tikai pašiem konflikta zonā dzīvojošajiem, no tās padzītajiem un viņu radiniekiem/draugiem. Un - cik pasaule viegli aizmirst, tik iesaistītie cilvēki neaizmirst, nepiedod neko, līdz ar to tēze, ka laiks dziedē rētas, izrādās apšaubāma. Piemēram, materiālā par Krievijas iebrukumu Gruzijā 2008. gadā minēts, ka attiecības starp gruzīniem un pašpasludinātās Dienvidosetijas cilvēkiem joprojām, pēc sešiem gadiem, ir nesamierināmas - osetīni pat gadījumos, kad nepieciešama maksimāli operatīva un kvalificēta medicīniskā palīdzība, tiek vesti nevis uz Tbilisi stundas attālumā, bet Vladikaukāzu, tērējot astoņas stundas. Līdzīgi ar vēl senāko Kalnu Karabahas konfliktu - it kā vajadzētu būt tā, ka cilvēki šajos gandrīz piecpadsmit gados ir tā noguruši no kara, ka gatavi kompromisiem. Nē. Upuri pagātnē, aizvainojums joprojām abās puses uztur nostāju, ka pirmajiem jāpiekāpjas «viņiem», un, piemēram, Azerbaidžānas tēriņi armijai ir pieauguši no 135 miljoniem USD 2003. gadā līdz 3,12 miljardiem USD pērn. Abas puses atklāti atzīst, ka militārā konflikta atjaunošanās plašā mērogā ir ļoti iespējama vai pat neizbēgama. Savukārt t. s. starptautiskā doma (dažādas institūcijas, t. sk. Eiropas un ANO) kaut ko rezonē, pieņem aicinājumus, pauž bažas jau gadiem un bez rezultāta, jo patiesībā šīs aktivitātes daudzos gadījumos ir «ķeksīša» dēļ - darba grupa izveidota ir, kaut kas tai jāsaka.
Pilnīgi lieki būtu par šo tēmu moralizēt. Runa ir par to, ka notikumi Ukrainā, protams, izceļas šīs valsts apmēru un nozīmības dēļ, tādēļ it kā liekas neiespējami, ka pēc pusgada-gada t. s. pasaule par to aizmirst un tad uz daudziem gadiem nostiprinās kaut kāds status quo - ar periodiskiem aicinājumiem konfliktu risināt, ar Ukrainai atņemtām teritorijām, kurās dzīvi kontrolē kaut kādi starptautiski neatzīti veidojumi utt. Nu, tā nevar notikt - skat, kā lielvalstis «iespringušas»! Jācer, ka tā. Tiesa, Gruzijas gadījumā arī tika tricināts gaiss, bet... un nu jau seši gadi pagājuši. Un kurš vispār atceras Moldovai atņemto teritoriju, kas tiek saukta par Piedņestras republiku, - tās vadītājus un viņu patronus Kremlī galīgi neuztrauc «starptautiskais nosodījums» un «neatzīšana».
Īsi sakot, ja konfliktam ļauj ievilkties, it kā pragmātiski un pareizi sakot, ka tik sarežģītās situācijās jābūt pacietīgiem, tad - kā liecina konflikti jau pieminētajā Aizkaukāzā - tas ieilgst uz daudziem gadiem, turklāt «neuzsūcas» ne tikai valstu, bet arī tautu līmenī.