Līdz traģismam sakāpināti
Pirmās festivāla dienas uzstājīgi atgādina par laika ierobežotību, dramatiskām, līdz traģismam sakāpinātām attiecībām. Paradoksāli, bet jau pieminētā Gasa van Santa drāma Nenogurdināmie par divu jaunu cilvēku Enoka un Anabellas mīlestību ir teju optimisma pilna oāze daudz skarbāku stāstu vidū, par spīti tam, ka filmas galvenā varone Annabella ir jauna meitene, vēža slimniece, kurai atlicis vien pāris mēnešu, savukārt viņas iemīļotais Enoks ir autoavārijā vecākus zaudējis dīvainis, kurš pēc traģēdijas vislabprātāk uzturas svešu ļaužu bērēs. Tur viņi arī satiekas - smaidīgā Annabella, kuru tik patiesu dara aktrises Mias Vasikovskas nesamākslotība, dabiskums (jaunā austrāliešu aktrise pēc Alises lomas Tima Bērtona filmā Alise Brīnumzemē filmējas nepārtraukti - Bērniem viss kārtībā, Džeina Eira u.c.), un trauslais, nervozais Enoks -, lai izdzīvotu savu pirmo mīlestību. Acīmredzami Gasam van Santam, kura kontā ir gan Kannu Zelta palmas zars (par filmu Zilonis, 2003), gan arī Oskara nominācijas (par Labo Vilu Hantingu (1997) un Milks (2008)), ir bijusi bauda strādāt ar jaunajiem aktieriem. Turklāt van Sants ir retais režisors, kurš ar dažiem izņēmumiem teju visas savas filmas veidojis par jauniem cilvēkiem, Restless to vidū ir apbrīnojami gaiša filma par mīlestību un laiku.
Kannu klasika
Par laika un spēka limitu atgādina ne tikai filmas - vēl nesen spēcīgais liela auguma vīrs - itāļu režisors Bernardo Bertoluči - Kannās pārvietojas invalīdu ratiņos. Gan saņemot Zelta palmas zaru par mūža nopelniem trešdien festivāla atklāšanas ceremonijā, gan uzrunājot publiku pirms savas filmas Konformists (1970) restaurētās, vizuāli nevainojamās kopijas «pirmizrādes» festivāla sadaļā Kannu klasika. Konformistu, vizuāli satriecošu filmu par itāļu 40. gadu slepenā dienesta aģenta konvulsīvo vēlmi «izdzīvot», par spīti laika un politisko sistēmu maiņām, bija atnākusi noskatīties arī Feja Danaveja - Amerikas leģenda, 60.-70. gadu zvaigzne, kura vienmēr būs jauniņā banku aplaupītāja Bonija no filmas Bonija un Klaids (1967). Bez īpaša pieteikuma retais no zālē sēdošajiem šajā dāmā būtu atpazinis to dekadenti pievilcīgo būtni, kuras stilizētais portrets šogad izvēlēts par Kannu kinofestivāla «zīmolu» - jaunās Danavejas attēls rotā gan festivāla pili, gan neskaitāmos plakātus.
De Niro un dāmas
Kopš ceturtdienas notiek konkursa filmu skates, tās kopā ar žurnālistiem nežēlīgā rīta agrumā plkst. 8.30 viscītīgāk skatās žūrijas priekšsēdētājs aktieris Roberts de Niro. Pārējie komandas biedri (Tūrmane, Lovs u.c.) šādam pārbaudījumam vēl nav gatavi, rīta seansus viņi basto.
Konkursa programma, kurā iekļautas 20 filmas, sākās šerpi. Dāmām priekšroka, nosprieduši Kannu festivāla rīkotāji, pirmās konkursa programmas skates atvēlot austrāliešu režisores Džūlijas Lī filmai Guļošā skaistule/Sleeping Beauty un skotu režisores Līnas Remzijas filmai Mums jāparunā par Kevinu/We Need To Talk About Kevin. Pirmās varone ir jauna studente Lūsija, kura naudas vārdā dara visu - strādā krodziņā, kopē papīrus kādā kantorī, laiku pa laikam prostituē un piesakās darbā pēc studentu avīzē izlasīta sludinājuma - darbs ir lieliski atalgots, kaut arī pienākumi - mulsinoši. Lūsija kļūst par guļošo skaistuli (nevis apburto princesi), nedzīvu ķermeni ar miega zāļu notrulinātām maņām - labi situētu vecu vīru nakts izpriecu objektu. Pārsteidzoši, ka ar šo filmu režijā debitē pazīstamā austrāliešu rakstniece Džūlija Lī, turklāt viņas mentores lomu uzņēmusies Džeina Kempione (šedevra - filmas Klavieres - režisore, kura ieguva Kannu Zelta palmas zaru 90. gadu sākumā). Nenoliedzami filmas režisorei Dž. Lī ir bijis dzelžains koncepts - vēlme jaunas sievietes pasivitāti sabiezināt līdz ekstrēmam. Tomēr autores ekspluatējošā attieksme pret Lūsijas miesu ne par matu nav labāka kā meiteni izmantojošajiem sirmgalvjiem, filmas varoņiem. Tikpat labi vārdu «Lūsija» varam aizstāt ar Lūsijas lomas tēlotājas Emīlijas Brauningas vārdu. Šo seksīgo aktrisi Holivudas filmu cienītāji nesen iepazina filmā Aizliegtais paņēmiens/Sucker Punch, «feministiska niknuma» piesātinātā lielbudžeta «komiksā». Austrāliešu filmā Brauninga ir nonākusi otrā galējībā - kļuvusi par pasīvu ledainas kino erotikas objektu. No neoficiāliem avotiem zināms, ka filmu Rīgā rādīs festivālā Baltijas pērle rudenī.
Māte un dēls
Nobriedušāku režisores rokrakstu demonstrē skotu režisore Līna Remzija, viena no Arsenāla laureātēm, un visdrīzāk filma Mums jāparunā par Kevinu/We Must Talk About Kevin Rīgā būs skatām šoruden Arsenālā. Īsumā - šis ir stāsts par traģisku mātes un dēla nesatikšanos. Izcilā dramatiskā aktrise Tilda Svintone spēlē sievieti, kura ir zaudējusi visu, autsaideri, kuras namu aplej ar krāsu, kuru, satiekot veikalā, vietējās dāmas gatavas iepļaukāt. Pamazām, nemitīgi mainot filmas laika ritējumu starp tagadni un pagātni - galvenās varones atmiņām un mūsdienām -, režisore no sīkajiem fragmentiem, druskām saliek «bildi» - stāstu par māti, kura nav pratusi mīlēt savu dēlu Kevinu, un traģiskajām konsekvencēm, ko izraisījis abu nemīlestības stāsts. (Kevins kļūst par masu slepkavu, kurš nogalina skolasbiedrus, tēvu, māsu, taču filmā rādīti vien ekspresīvi traģēdijas fragmenti.) Kaut režisore šķiež enerģiju, veidojot konvulsīvu ritmu, un līdz galam tā arī nepaskaidro mātes un dēla nemīlestības cēloņus, filma noteikti ir stabils «festivālu produkts», arī spēcīgs pieteikums Kannu festivāla konkursā.
Kā nojaušot, ka dramatisma sāk kļūt par daudz, sestdienu Kannās festivāla organizētāji būs atvēlējuši riktīgam ļembastam - globālajām masām mērķētie Karību jūras pirāti. Svešos krastos nenomāks (rāda ārpuskonkursa programmā). Holivuda labi zina, ka ar cilvēka mirstības un niecības atgādinājumiem pie miljoniem netiksi. Karību jūras pirātu vitālais burziņš Latviju piemeklēs jau nākampiektdien.