Ziņa par arvien pieaugošo cilvēku skaitu savienojumā ar tikpat izplatīto viedokli par resursu izsīkšanu vairumam cilvēku rada viennozīmīgi trauksmainas izjūtas. Tādu nastu mūsu planēta neizturēs! Pat ja zinātnieki savienojumā ar apzinīgiem politiķiem (un patērētājiem) kaut ko izdomās, kas risinātu energoresursu jautājumu, lauksaimniecības ražīguma kāpums netiek līdzi ēdāju skaitam. Patiesībā cilvēces pabarošanas problēma nav tik apokaliptiska - vairums no mums pat nenojauš, cik daudz pārtikas tiek izniekots, jo tā sabojājas nepienācīgas glabāšanas vai neloģiski garu tās transportēšanas ķēdīšu rezultātā. Aprēķini ir dažādi, bet vismaz 10-15%! Līdz ar to šī problēma tomēr ir vismaz teorētiski menedžējama.
Savukārt cilvēku skaita pieaugumā bažas rada ne tikai pats skaits, lai gan ērtāk ir šausmināties par to. Tomēr ne mazāk būtiski ir tas, ka skaita pieaugumam paralēli veidojas citas demogrāfiskas problēmas. Proti, no vienas puses, skaits sasniedz kārtējo miljardu, bet tajā pašā laikā ir novecojošas nācijas ar no tā izrietošu darbaroku un ieņēmumu problēmu. Pieņemsim, ka to var risināt, veicinot migrāciju. Bet ko darīt, ja oficiālu un tradīcijās sakņotu ģimenes plānošanas mehānismu rezultātā tādās skaitliski milzīgās valstīs kā Ķīna un Indija veidojas tikpat milzīga (mērāma desmitos tūkstošu) disproporcija starp vīriešiem un sievietēm? Var jau pasmīkņāt, bet, teiksim, miljons jaunu vīriešu, kuriem nav cerību sev atrast dzīves partneri un realizēt sevi caur ģimeni un attiecībām - tam var būt ļoti tālejošas sekas stabilitātei, vai mēs ar to saprotam konfliktu, adrenalīna līmeni biznesā un politikā vai sadzīves situācijās.