Enerģētiskā drošība un neatkarība ir viena no ES prioritātēm. Kas tiek darīts, lai to sasniegtu? Kādas ir iespējas mazināt atkarību no Krievijas enerģētikas jomā?
Mēs vēlamies apvienot enerģētisko drošību un neatkarību ar solidaritātes principu. Tas nozīmē, ka dalībvalstīm šajā jomā ir savstarpēji jāizpalīdz, tajā skaitā arī ar tehnisko infrastruktūru. Ir jābūt daudz integrētākai, visu ES aptverošai enerģijas piegādes sistēmai, kas ietver arī starpsavienojumus starp valstīm. Tāpat jādomā par enerģijas piegādes avotu dažādošanu.
Vai jūs redzat reālas alternatīvas Krievijai attiecībā uz ES energoapgādi?
Krievija ir un paliks ļoti svarīgs ES partneris. Taču mēs redzam arī alternatīvas. Piemēram, Dienvidu gāzes koridora izveide, kas ļaus piegādāt gāzi no Azerbaidžānas. Tāpat tiek domāts par jauniem gāzes piegādes ceļiem caur Turciju. Mēs redzam iespējas attīstīt jaunas piegādes caur Vidusjūras reģionu un Ziemeļāfriku. Tiek arī veidota sašķidrinātās gāzes (LNG) termināļu sistēma, kas ir ļoti būtiska enerģijas avotu dažādošanai. Jāuzsver, ka ES ir lielākā energoresursu pircēja pasaulē. Mēs katru gadu to iepērkam par aptuveni 400 miljardiem eiro. Līdz ar to pret mums jāizturas kā pret ļoti cienījamu klientu, bet mums arī jāveido sava enerģētiskā politika.
Tajā pašā laikā katrai ES dalībvalstij enerģētikas jomā ir savas intereses. Kā panākt, lai ES tiešām būtu vienota enerģētikas politika? Kā saskaņot dažādās dalībvalstu intereses?
Mēs vēl joprojām nevaram runāt par patiesi vienotu iekšējo enerģētikas tirgu. Tas ir ļoti sadrumstalots, un faktiski jārunā par 28 atsevišķiem tirgiem. Ļoti bieži novērojams, ka dalībvalstis pieņem svarīgus lēmumus, nekonsultējoties ar saviem kaimiņiem. Tā ir viena no galvenajām problēmām, kas jāatrisina, lai varētu izveidot ES enerģētikas savienību. Viens no priekšnoteikumiem iekšējā enerģētikas tirgus izveidei ir ES normatīvu ieviešana un piemērošana praksē. Īpaši svarīgi, lai visas dalībvalstis ieviestu tā dēvēto Trešo enerģētikas paketi, kas paredz nodalīt enerģētikas uzņēmumu ražošanas un pārdošanas operācijas no pārvades tīkliem. EK nāks klajā arī ar jauniem ierosinājumiem gan reģionālajā, gan ES līmenī. Viens no mūsu priekšlikumiem būs saistīts ar ES elektrības tirgus pārveidi, kā arī LNG termināļu tīkla izvietojumu.
Kādas ir būtiskākās pretrunas dalībvalstu starpā?
Mūsu lielākais izaicinājums ir pārveidot dalībvalstu par nozari atbildīgo enerģētikas ministru domāšanas veidu. Proti, nacionālo problēmu risināšanai būtu jānotiek sadarbībā ar visu ES un reģionālajiem partneriem. Enerģētiskā politika ir tik ļoti sarežģīta un daudzšķautņaina, ka tās problēmas nav iespējams atrisināt tikai nacionālā līmenī. Piemēram, ja mēs vēlamies palielināt atjaunojamo eneregoresursu (AER) īpatsvaru, ir jābūt izstrādātam mehānismam, kā to panākt. Ir jābūt atbilstošām AER spēkstacijām, kuru darbība nav lēta. Iespējams, jārunā, kā dalībvalstis var dalīt to izmaksas un panākt lielāku efektivitāti un atdevi. Tas attiecas arī uz LNG termināļiem. Baltijas valstis ir labs piemērs, jo visas trīs valstis varēs izmantot LNG termināli, kas atrodas Klaipēdā. Tā ka nākotnē dalībvalstīm jāorientējas uz sadarbību reģionālajā līmenī, kam, protams, jānotiek saskaņā ar kopējo ES politiku.
Kā jūs vērtējat iespēju, ka ES vienoti iepirktu dabasgāzi savām vajadzībām?
Te var būt divas pieejas. Pirmo pārstāv Rietumeiropas valstis, kur gāzes tirgus ir labi funkcionējošs un ir pārliecība, ka tirgus mehānismi labi strādā un nav vajadzības tajos iejaukties. Otra pieeja ir Austrumeiropai, kur ir cita situācija. Tieši Austrumeiropas valstis ir visvairāk ieinteresētas kopējā ES pieejā, runājot par gāzes iepirkumu un cenām. Pašlaik mēs analizējam, kā šāda vienota pieeja gāzes iepirkumam būtu savienojama ar ES likumdošanu, konkurenci un mūsu saistībām, kuras mums uzliek dalība Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Manuprāt, kopējais iepirkums būtu īstenojams uz dalībvalstu brīvprātības principiem.
Enerģētikas joma ir arī viena no EK priekšsēdētāja Žana Kloda Junkera investīciju plāna prioritātēm.
Jā, mēs no dalībvalstīm esam saņēmuši vairākus simtus ļoti interesantu projektu tieši enerģētikas jomā. Kopumā jāteic, ka 30% no visiem dalībvalstu iesniegtajiem projektiem ir tieši enerģētikas jomā un 30% - transporta jomā.
Kā vērtējat AER nozīmi kopējā ES enerģētikas politikā?
EK uzstādījums ir, ka ES jābūt līderei AER īpatsvara ziņā. Tas ir svarīgi gan no klimata pārmaiņu, gan enerģētiskās drošības viedokļa, jo visi AER veidi ir pieejami Eiropā, tie nav jāimportē. Tā ka AER nodrošina lielāku enerģētisko neatkarību, kā arī tie ir videi draudzīgi. Lielākajā daļā dalībvalstu AER ir nozīmīga loma kopējos energoresursu avotos.