Būs grūti atrast otru karavīra amatam līdzīgu profesiju, kurā tik lielā mērā jāsaskaras ar fiziskiem pārbaudījumiem un regulārām slodzēm (arī pārslodzēm), ar atrautību, turklāt visai biežu, no mājām, kā arī reāliem draudiem personīgajai dzīvībai. Par to, ka tas nav nekas izdomāts, bijis iespējams pārliecināties nu jau gandrīz desmit gadu garumā, kopš Latvijas militārpersonas devušās misijās uz Irāku un Afganistānu. Ko tas reāli nozīmē, iespējams saprast tikai uz vietas karstajā punktā. Kad var redzēt, ar kādu rūpību bāzē pirms katra izbrauciena seržants vai kāds cits komandieris aizvada instruktāžu par it kā pavisam vienkāršu uzdevumu - došanos patruļā. Iemesls gluži vienkāršs - centieni pēc iespējas labāk nodrošināties, lai kādam šāds izbrauciens nav beidzamais. Diemžēl no tā par simt procentiem nav izdevies izvairīties, un to latviešu karavīri zina. Turklāt daudzi brauc misijā otro un trešo, bet dažs pat vēl vairāk reižu. To jāmāk novērtēt. Jo tā ir nevis karavīra profesijas pārspīlēta izcelšana, bet gan izpratne par viņa ieguldījumu sabiedrības kopīgo interešu nodrošināšanā, lielā mērā ziedojot savu privāto dzīvi. Vai iespējams iebilst, ka deviņus mēnešus Afganistānā kaujas darbībā atradies karavīrs ir nopelnījis zināmas privilēģijas - viena no tām - iespēja pensionēties ātrāk par vairākumu strādājošo, atbilstoši saņemt arī pensiju. Ja šī cilvēka risku lāgā neaptver nepārdomātas izdienas pensijas reformas autori, valdībai kopumā gan to vajadzētu saprast. Darbs, kas jāpilda dzīvību apdraudošos apstākļos, adekvāti jāatlīdzina.
Par to, ka problēmas pamatā ir liela neizpratne par Nacionālajos bruņotajos spēkos dienošajiem cilvēkiem un viņu darbu, liecināja šo spēku komandiera ģenerālleitnanta Raimonda Graubes apgalvojums, ka nepārdomāta izdienas pensijas reforma novedīšot pie masveida atvaļināšanās un armijas gala sākuma. Skarbi teikts, diemžēl ne bez pamata. Varbūt tieši par maz šādu tiešu un kritisku runu. Iespējams, sabiedrība tomēr ir nepietiekami informēta par militārajā dienestā esošo personu darba reālo specifiku. Diemžēl arī izdienas pensijas reformas autori no Labklājības ministrijas īsti neaptver NBS pastāvēšanas nozīmi.
Taču ir arī labā ziņa - ar šo jautājumu tagad kopīgi nodarbojas labklājības un aizsardzības resoru pārstāvji. Ja NBS komandierim jāpiemin kāda 33 gadus veca kapteiņa lēmums atvaļināties, jo ar armijā nopelnīto šis virsnieks nespējot samaksāt rēķinus un uzturēt ģimeni, nebūs pārspīlējums atzīt esošo stāvokli par dramatisku. Arī kopumā situācija NBS, kas atrodas izdzīvošanas režīmā (kaut arī nacionālā ekonomika esot atdzīvojusies), liek šaubīties par Latvijas spējām nepieciešamā līmenī nodrošināt visas savas aizsardzības vajadzības.