Savukārt Dienas aptaujāto ekspertu domas dalās - vieni norāda, ka racionālai diskusijai ministru starpā pārspīlēta atklātība varētu kaitēt, otri iebilst - pašu diskusiju, nevis galīgā lēmuma slēpšana liek aizdomāties, cik paši ministri ir droši par savu argumentu kvalitāti.
MK preses sekretāre Zanda Šadre Dienai norādīja, ka ministri spriež arī par valsts drošības iestāžu, operatīvās darbības subjektu darbības nodrošināšanu, kas atbilstoši likumam ir valsts noslēpuma objekts, kā arī par citu ierobežotas pieejamības informāciju, un tādēļ arī jautājumi par budžetu tiek skatīti sēdes slēgtajā daļā. «Nereti tieši diskusijas, kas izvēršas budžeta apspriešanas laikā, nevis pats izskatāmais projekts, ir ierobežotas pieejamības informācija,» viņa skaidroja, piebilzdama, ka uzreiz pēc lēmumu pieņemšanas tiek nodrošināti ministru un atbildīgo amatpersonu skaidrojumi un atbildes uz žurnālistu jautājumiem par sēdē lemto, piemēram, tradicionālā premjera preses konference pēc valdības sēdes.
Providus pētniece Linda Austere, kura specializējusies informācijas atklātības jautājumu pētīšanā, šai argumentācijai piekrīt, norādot, ka izšķirošais šajā gadījumā ir komunikācija, nevis informācijas slepenība. «Atklātība nav striptīzs. Visiem būtu jāsaprot un jāpieņem, ka dažas lietas, tās publiski apspriežot, kļūs par farsu. Ja politiķim jāizšķiras, piemēram, dot naudu teātrim, bet slimnīcai nedot vai otrādi, iztēlojieties, kādā līmenī būs šī diskusija, ja tā notiks TV kameru priekšā. Tieši vajadzība pēc atklātas amatpersonu savstarpējas sarunas ir viens no tiem principiem, ar kuriem literatūrā tiek pamatota vajadzība pēc administratīvā noslēpuma,» viņa skaidro.
Eksperte gan aizrāda - tas nebūt nenozīmē, ka ar lēmumu pieņemšanas caurspīdību Latvijā viss ir kārtībā, jo pēc šādām slēgtām diskusijām politiķu starpā par pieņemto lēmumu sabiedrība ir pamatīgi jāinformē, kas ne vienmēr notiek. Turklāt «mums ir arī tāda mistiska vienība kā koalīcijas padome, kas tiekas katru pirmdienu un kurā arī tiek pieņemti būtiski lēmumi, bet par tajā notiekošo mums nav pat nekādu tiesību interesēties», viņa ironizē.
Sociologs Aigars Freimanis savukārt aizrāda - ja ir runa par budžeta lietām, kas skar visus valsts iedzīvotājus, liela jēga no tā, ka diskusijas notiek slēgtā režīmā, nav saskatāma, jo, tiklīdz lēmums būs pieņemts, tas tāpat tiks publiskots. «Tādēļ rodas sajūta, ka politiķi ne pārāk grib, lai tieši pašas diskusijas saturs nonāk publiskajā telpā, kas savukārt liek aizdomāties, vai politiķiem pašiem nav bažas par savu argumentu kvalitāti?» retoriski jautā sociologs.
Komunikācijas eksperte Anda Rožukalne piebilst - no vienas puses, noteikti ir kādi jautājumi, par kuriem diskusija būtu paturama slepenībā, bet tādu jautājumu ir ļoti maz. «Sevišķi, ja mēs runājam, ka politika grib kļūt caurspīdīgāka, nevis kā savulaik bija, ka vienīgais arguments, lai piešķirtu naudu kurtuves renovācijai, ir tas, ka tā atrodas politiķa dzimtajā ciemā. Manuprāt, arī tā sabiedrības daļa, kas interesējas par politisko procesu, kļūst arvien izglītotāka, tādēļ plašāka iepazīstināšana ar diskusijas saturu, nevis tikai to, ko par lēmumu pēc tā pieņemšanas pasaka atbildīgais ministrs vai valsts sekretārs, diez vai nāktu par ļaunu,» viņa prāto.