Sarunā ar Dienu viņš apgalvo, ka uzskata sevi par Latvijas patriotu, bet ātri vien nonāk pretrunā pats ar sevi - jautāts, vai svinēs 18. novembri, atbildēja: «Nebūs pareizi, ja es, krievu cilvēks, kam atņemta pilsonība, iešu pie pieminekļa un teikšu, jā, esmu Latvijas patriots.»
PMLP iepriekš V. Lindermanu nepielaida naturalizācijas eksāmenam, atsaucoties uz to, ka cilvēkam jābūt dzīvojušam Latvijā pēdējos piecus gadus, lai varētu pretendēt uz pilsonību, bet V. Lindermans Latvijā savu dzīvesvietu atkal deklarējis tikai 2009. gadā (iepriekš viņš septiņus gadus uzturējās Krievijā). V. Lindermans vērsās tiesā, un tā nosprieda, ka PMLP nav bijusi taisnība. Lai pretendētu uz pilsonību, personai Latvijā jānodzīvo pieci gadi kopā, bet tiem neesot obligāti jābūt pēdējiem pieciem gadiem, un V. Lindermans Latvijā nodzīvojis arī visu XX gadsimta pēdējo dekādi, argumentēja tiesa.
PMLP tomēr tam nepiekrīt - šādi interpretējot likumu, iznāktu, ka jebkurš ārzemnieks, kurš Latvijā dzīvojis ar pastāvīgo uzturēšanās atļauju, pēc tam valsti pametis un pēc vairākiem gadiem atgriezies, iegūdams termiņuzturēšanās atļauju, varētu pretendēt uz pilsonību, norāda PMLP pārstāvis Andrejs Rjabcevs. «Tādējādi tiesa pieļauj, ka iesnieguma iesniegšanas dienā personai pastāvīgā dzīvesvieta Latvijā pat var nebūt, un tas jau ir pretrunā likuma normas gramatiskajai un saturiskajai jēgai,» viņš skaidro.
Jāpiebilst, ka pat tad, ja V. Lindermanu pielaiž pie naturalizācijas eksāmena, valdībai ir tiesības uzņemšanu pilsonībā atteikt. Precedents jau bija, kad valdība no pilsonībā uzņemamo personu saraksta svītroja Krievu skolu aizsardzības štāba aktīvistu Juriju Petropavlovski.
V. Lindermans gan uzskata, ka neesot argumentu, lai pieteikumu noraidītu: «Es neesmu Maskavas aģents, visi zina, ka arī Krievijā biju opozīcijā. Nav neviena konkrēta fakta, ko var man inkriminēt.» Drošības policija vēl izmeklē V. Lindermana darbības kriminālprocesa ietvaros par dokumentu viltošanu, dibinot partiju 13. janvāra kustība.