Aleksandrs Lukašenko nav nekāds labais saimniekpapus, kas tā vien rūpējas par Baltkrievijas uzplaukumu un sargā tās suverenitāti, bet gan nežēlīgs diktators, kas savas varas noturēšanai gatavs uz visu. Tāds, kas nekautrēsies viltot vēlēšanu rezultātus, dos pavēli piekaut ar šādu kārtību neapmierinātos un visbeidzot saliks čokā savus sāncenšus - citus prezidenta kandidātus. Par nelaimi, šī aina vērojama nevis vairākus tūkstošus kilometru attālumā kādā no politiski nestabilajām Āfrikas valstīm, bet pie mūsu austrumu robežas. Tas gan rada bažas, gan arī uzliek zināmus pienākumus. Turklāt ne tikai valsts ārējās politikas veidošanā iesaistītajam ministram, Latvijas prezidentam un citām amatpersonām, bet arī sabiedrībai kā attieksmes paudējai kopumā. Nav tādu ekonomisko interešu, kuru vārdā vajadzētu paklusēt un izlikties, ka mēs neredzam tik klajus cilvēktiesību pārkāpumus.
Lukašenko šobrīd ļāvies pārspīlējumam un aizgājis par tālu. Tieši viņš - un nevis Rietumi - ir pārvilcis svītru pāri savstarpējo attiecību atkusnim, kas vēl pavisam nesen šķita iestājies. Beidzamie paziņojumi par to, ka Rietumiem ir vajadzīga tikai vāja Baltkrievija, drīzāk piestāvētu kāda lauksaimnieku arteļa vadītājam, nevis astoņus miljonus lielas Eiropas valsts prezidentam. Arī lēmums par EDSO misijas padzīšanu liek šaubīties par to, cik pārdomāti un tālredzīgi rīkojas Baltkrievijas līderis. Tajā pat laikā pateikts ir tā, lai nevienam nerastos šaubas - ar šo prezidentu demokratizācija Baltkrievijā vienkārši nav iespējama.
Lai kāda savstarpēja konfrontācija būtu vērojama Minskas un Maskavas attiecībās, abu valstu starpā nav ideoloģisku pretrunu. Vai gan Krievijas premjers teiktu, ka esot jāciena Baltkrievijas tautas vēlēšanās paustā izvēle, ja šādas sapratnes nebūtu? Uz diviem zirgiem nenosēdēt, un Lukašenko to nemaz arī necenšas darīt. Viņa pārmetumi Rietumiem pilnīgi dabiski iekļaujas NVS valstu vadītāju kopējā korī, kas, aizstāvot «demokrātiju» pašu mājās, apsūdz ASV un ES dubultstandartu izvirzīšanā. Lukašenko ir kā brālis NVS līderiem, kas jau saņēmuši «uzticamās tautas» mandātu mūža valdīšanai.
Pašlaik Latvijai nāktos nostāties līdzās Lietuvai (prezidējošajai EDSO valstij), pieprasot mainīt Baltkrievijas lēmumu par EDSO Minskas biroja mandāta nepagarināšanu. Tas būtu loģisks turpinājums ārlietu ministra Valda Kristovska kritiskajam paziņojumam par nesenajiem Baltkrievijas notikumiem. Arī prezidentam Valdim Zatleram vajadzētu skaidrāk paust nosodījumu. Nav labi atstāt vietu minējumiem par to, ko atbalsta mūsu valsts. Savukārt Latvijas augstskolas varētu apsvērt lietuviešu un poļu piemēru: piedāvāt mācību iespējas opozicionāri noskaņotajiem baltkrievu studentiem.