Jau labu laiku gaisā virmojošais Nacionālās apvienības priekšlikums piešķirt vēlēšanu tiesības pusaudžiem ir ne tikai bērnišķīgs, bet arī ilgtermiņā sabiedrībai bīstams.
Jo - grozies, kā gribi - sešpadsmit gadu vecumā cilvēks parasti vēl iet skolā (mūsdienās, kad mācību gaitas tiek uzsāktas tikai septiņos gados, nospiedošā vairumā gadījumu pat vēl vispār tikai pamatskolā), par viņu atbild un viņu uztur vecāki un viņam līdz pilngadības sasniegšanas brīdim ir liegta arī virkne citu tiesību, kuras bauda pārējie pilsoņi.
Tā tas ir, un nav īsti skaidrs, kāpēc tas būtu jāmaina, pēkšņi atļaujot pusaudžiem piedalīties vēlēšanās.
Ja vien, protams, vienīgais šādu likumdošanas izmaiņu mērķis nav gūt īslaicīgu personīgo politisko labumu un radikalizēt Latvijas politiku.
Skaidrs, ka tā nav aksioma, taču šādā vecumā cilvēki vairāk par visu vēlas mainīt pasauli, viņu viedokļi mēdz būt galēji, radikāli un kategoriski.
Tas ir normāli, un tieši tādēļ arī gandrīz visās pasaules valstīs viņiem vēlēšanu tiesības vēl ir liegtas.
Protams, var diskutēt, vai astoņpadsmit gadu vecumā šis dumpinieciskums ir gājis mazumā, taču kaut kāda robežšķirtne ir vajadzīga un drīzāk varētu runāt par vecuma cenza celšanu uz augšu, nevis laišanu uz leju.
Visās pasaules revolūcijās un asins izliešanās lielu lomu vienmēr ir spēlējuši gados ļoti jauni cilvēki, un, dodot tik lielas politiskās tiesības pusaudžiem, mēs patiesībā spēlējamies ar uguni.
Protams, ar šo es negribu teikt, ka likumdošanas izmaiņu gadījumā Latvijā uzreiz sāktos nekārtības, taču politisko klimatu tas nokaitētu pavisam droši.
Turklāt tieši iedzīvotāju neizpratne par korelāciju starp vēlēšanu dienā izdarīto izvēli un tālāko personīgo dzīvi ir viena no Latvijas būtiskākajām problēmām, un diez vai jaunas gaļas mākslīga un pašmērķīga ieplūdināšana šajā procesā situāciju kaut kā uzlabos. Drīzāk jau otrādi. Un tāpēc rotaļāties ar pašreizējo vēlēšanu sistēmu nav nekādas vajadzības - pāris vēlēšanās papildus iegūtu procentpunktu nav potenciālās nestabilitātes un, iespējams, arī haosa vērti.