Juridiski pareizi būtu vispirms noslēgt līgumus ar tiem autoriem vai tiesību īpašniekiem, kuru darbus viņi vēlējās iekļaut savā portālā.
No izdevniecību puses gan nav tikusi izrādīta īpaša vēlme slēgt līgumus par grāmatu publicēšanu e-bibliotēkā?
Ar daļu autoru līgumi ir noslēgti, un, cik var spriest no ziņām medijos, viņi ir arī visnotaļ apmierināti. Tā ka, ja šīs lietas kārto likumiski un līdz galam, nekādām problēmām nevajadzētu būt. Šai gadījumā līdz galam nekas nav nokārtots un tiek izdarīta atsauce uz portālu, kas veidots invalīdiem. Diemžēl mēs redzam, ka šis portāls internetā ir pieejams visiem. Tālāk ir jāsaprot, ka ir divu veidu tiesības - reproducēšanas tiesības un interneta tiesības. Tas viss nav sakārtots, īpaši attiecībā uz izdevniecībām - ir ieskenētas izdevniecību izdotās grāmatas. Ja Ideju forumam būtu iesniegti autoru manuskripti, par kuru publicēšanu būtu noslēgti līgumi ar Ideju forumu, nekādu problēmu nav. Taču, ja tiek ņemts autora teksts, kurš ir izdots grāmatā, izdevniecība ir veidojusi maketu, piesaistījusi redaktoru un korektoru, tiesību īpašnieks šajā gadījumā ir izdevniecība. AKKA/LAA darbinieki konstatēja gadījumus, kad mēs varam pavisam slikti izskatīties starptautiski. Kad izdevniecības saņem ārzemju autoru atļaujas, lai drīkstētu grāmatas tulkot un izdot, un bieži vien šajos līgumos ir skaidri un gaiši fiksēta gan tirāža, gan samaksa, pat tas, ka šos darbus nedrīkst lasīt radio. Tagad šie darbi tiek vienkārši ieskenēti un ievietoti internetā!
Bet varbūt Latvijā vienkārši nav sakārtota likumdošana, kam šie jautājumi būtu jāregulē?
Ir jāskatās Autortiesību likumā. Šobrīd mūsu likums pilnībā atbilst ES likumdošanai. Mēs nezinām, kas kādreiz tālā nākotnē varētu tikt izmainīts. Visa pasaule ir satraukusies par nekontrolēto darbošanos internetā. Āzijas valstīs pastiprina sankcijas. Vai tas darbosies? Grūti pateikt.
Bet cik skaidrs cilvēkiem vispār ir tas, ko viņi drīkst un ko nedrīkst? Nesen bija ziņa, ka AKKA/LAA pieprasījusi izņemt licenci tautasdziesmu dziedāšanai amatnieku saietā.
Tā ziņa bija pilnīga muļķība! Nekāda licence netika prasīta!
Kas tika prasīts?
Nekas. Par tautasdziesmu dziedāšanu licence nav jāizņem. Tas ir apbrīnojami, kā Asnāte Ziemele [asociācijas Lauku ceļotājs vadītāja] to pasniedza. Viņai it kā kāds esot kaut ko teicis! Tad mēs mēģinājām noskaidrot, kurš ir bijis šis kāds, kas to ir teicis. Neatradām. Par tautasdziesmām ir jāmaksā un jāizņem licence tikai tad, ja ir ar autortiesībām aizsargāts aranžējums. Tas ir pilnīgi loģiski.
Vai autoru attiecības ar AKKA/KAA nav visai sarežģītas? Ir nācies dzirdēt autoru neizpratni par to, kādēļ, piemēram, mūziķiem, kas paši organizē savus koncertus, izpilda savas dziesmas, būtu jāsaņem AKKA/LAA licence.
Vai nu cilvēks vēlas būt AKKA/LAA biedrs, vai nevēlas. Pašos pirmsākumos bija gadījumi, kad daži lieli mūziķi nāca slēgt līgumus un teica tā: «Ziniet, Rīgā tos lielos koncertus mēs paši paņemsim, bet jūs paņemiet no laukiem, kur mēs paši netiekam.» Tā tas nestrādā. Latvijā mēs pārstāvam vairāk nekā 4000 autoru, bet pasaulē - vairāk nekā četrus miljonus. Ja katrs autors nāks un slēgs līgumu individuāli, sistēma vispār nedarbosies.
Bet autoriem taču būtu jādod iespēja izvēlēties?
Jā, viņi to var. Viņi var izvēlēties, slēgt līgumu vai neslēgt. Ja līgumu neslēdz, katrs var savas autortiesības administrēt individuāli. Mēs neprasām, lai kāds obligāti slēgtu ar AKKA/LAA līgumu. Mums pietiek, ko darīt. Kāpēc autori slēdz līgumus? Ne jau tādēļ, lai pabalstītu AKKA/LAA un pēc tam kuluāros teiktu par mums sliktus vārdus. Nāk tāpēc, ka tā daudz peltā AKKA/LAA ir pašiem autoriem izdevīga.
Paskaidrojiet, kā veidojas AKKA/LAA tarifi?
Tas ir diezgan piņķerīgs darbs. Nav tā, ka kādam ienāk galvā skaists cipars. AKKA/LAA ievēro starptautiskās rekomendācijas. Izmantojuma veidi ir iedalīti trijās daļās. Pirmais veids ir tāds, kur bez autora darba izmantošanas vispār neko nevar izdarīt, piemēram, nav iespējams teātrī iztikt bez lugas. Tas būs dārgs tarifs. Otrais veids ir, kur autora darbs arī ir nepieciešams. Trešais, vislētākais, veids ir tas, kur bez autora darba var arī iztikt, piemēram, veikali. Tur mūzika var skanēt un var arī neskanēt. Tālāk mēs skatāmies, kādi ir tarifi citās valstīs, un tā noskaidrojam tarifu līmeni Latvijā.
Tad kādēļ teju visām lielajām radiostacijām ir bijuši konflikti ar AKKA/LAA tieši par tarifiem?
Tiesu procesi attiecībā uz raidorganizācijām nav raksturīgi tikai Latvijai. Tādi paši ir Skandināvijā, Spānijā, pat Vācijā. Attiecībā uz tarifiem mums ir Konkurences padomes lēmums, ka Latvijas tarifi ir zemākie Eiropā. Galvenais iemesls konfliktiem acīmredzot ir tas, ka nevienam biznesmenim negribas atteikties no naudas.
Tad, jūsuprāt, raidorganizācijas vienkārši nevēlas maksāt?
AKKA/LAA ir kā starp diviem dzirnakmeņiem. No vienas puses ir autori, kas vēlas par saviem darbiem saņemt pēc iespējas vairāk. Savukārt tas, kam ir jāatver maciņš un jāmaksā par to...Vairākums cilvēku uzskata, ka mākslai ir jābūt par velti. Bet nepienākas par velti!
Cik lielas summas AKKA/LAA pērn iekasēja autoratlīdzībās?
Ja nemaldos, kopā mēs iekasējām vairāk nekā 3,6 miljonus latu.
Un cik liela daļa no šīs summas tiek iztērēta AKKA/LAA administratīvo izdevumu segšanai?
Tīri administratīvo izdevumu segšanai iztērēti nedaudz vairāk par 20% no kopumā iekasētās summas. Es precīzi nepateikšu, bet nedaudz vairāk par 20%. Mazas valsts autortiesību administrēšanas organizācijai tas nav daudz.
Pirms pāris gadiem bija situācija, kad AKKA/LAA ir depozītos uzkrājusi ievērojamas summas, bet vienlaikus palikusi parādā autoriem. Kā ir tagad?
Es neatceros tādus pārmetumus. Ja ir īstermiņa licences, līdzko mēs naudu saņemam, tā līdz nākamā mēneša 18. datumam tiek aprēķināti nodokļi, kas jāpārskaita valstij, un autori saņem savu atlīdzību. Runājot par veikaliem un cita veida mehāniskās mūzikas publisko izpildījumu, viņi neiesniedz programmas un nauda nāk visu gadu. Šo naudu mēs sadalām saskaņā ar raidorganizāciju programmām, ja tās ir laikus iesniegtas. Pagājušajā gadā mums bija slikti ar programmām, bet turēt naudu nozīmētu radīt autoriem zaudējumus. Jau pasen autoru valde nolēma, ka tā nauda, ko nevar sadalīt tūlīt, ir jāliek depozītā, kur tā aug. No šiem depozītiem AKKA/LAA nepaliek ne santīma, tas viss aiziet autoriem.
Vai AKKA/LAA neuzskata, ka tādos konfliktos kā ar e-bibliotēku cilvēki vispirms būtu jābrīdina, jādod laiks novērst pārkāpumus, nevis uzreiz jāarestē serveri?
Kas attiecas uz AKKA/LAA, varu teikt, ka mēs runājam ar cilvēkiem, dodam diezgan ilgu laiku visu lietu sakārtošanai. Bet jāsāk ir ar to, ka nedrīkst ņemt svešu. Ja neesi pārliecināts, ka to drīkst ņemt un izmantot, neņem. Mēs visi vairāk vai mazāk esam patērētāju sabiedrība. Mums gribas visu, lai viss mums pienāktos, bet tas, kam tas pieder un vai par to būtu jāmaksā, paliek sekundāri. Sabiedrībai būtu jāskaidro, bet mums nav tādu resursu. Kultūras ministrijai arī jābūt aktīvākai, no viņiem visu šo piecpadsmit gadu laikā neesmu dzirdējusi gandrīz nevienu vārdu par autoru tiesībām. Konvenciju un līgumu ievērošana ir arī valsts atbildība. Tagad nevajag kliegt un bļaut, kamēr Ekonomikas policija (EP) visu nav noskaidrojusi. Mēs zinām tikai to, ka daļa autoru, kas bija atdevuši tā dēvētās interneta tiesības AKKA/LAA, tagad ir parakstījušies zem petīcijas pret EP rīcību. AKKA/LAA zina tikai par tiem autoriem, kuri ir snieguši mums sūdzību par to, ka viņu darbi ir ievietoti šajā te e-bibliotēkas vietnē. Piemēram, Anšlava Eglīša mantinieki bija ļoti skarbi, jo tās ir viņu tiesības, ko viņi netaisās dot administrēt arī AKKA/LAA.