Revolucionārais noskaņojums Ēģiptē pārņēmis plašas masas, faktiski neatstājot gandrīz 30 gadus valdījušajam prezidentam Hosnī Mubarakam nekādas cerības ne vien uz varas noturēšanu, bet arī uz cienījamu kompromisu ar opozīciju, kas kategoriski pieprasa viņa atkāpšanos. Piedāvātā valdības atlaišana nākusi krietni par vēlu. Pēc nedēļu ilgiem protestiem, kuros izliets ne mazums asiņu, neapmierināto skaits arī krietni vien pieaudzis. Vairs nav īstais brīdis, kad Mubaraks varētu gremdēties atmiņās par greizi darīto, un kļūdu ir bijis daudz.
Ēģiptes valdošo režīmu raksturojošās pazīmes bijušas bezdarbs (pāri 26%), nevienlīdzība un represijas. Vairumam šīs valsts iedzīvotāju dzīve neko vairāk par bezcerību nav spējusi sniegt. Tā teikt - kur esi piedzimis, tur arī paliec. Bez jebkādām iespējām uz individuālu sociālu izaugsmi, nemitīgā cīņā par izdzīvošanu absolūtā nabadzībā, korumpētu ierēdņu patvaļas pakļautībā un nespējā izteikt savu viedokli masu medijos vai brīvās vēlēšanās. Skaitļi liecina par sliktu Mubaraka režīmam - puse no 80 miljoniem Ēģiptes iedzīvotāju dzīvojusi zem iztikas minimuma (ANO noteikts - divi dolāri dienā).
Lai gan upuru un ievainoto skaits ir kļuvis visai iespaidīgs, cerības uz vardarbības iespējamu apturēšanu viesusi līdzšinējā armijas izturēšanās. Paziņojums par «godīgo pilsoņu leģitīmo prasību» atzīšanu un militāra spēka nelietošanu pret miermīlīgiem protestētājiem palielinājis prezidenta atkāpšanos prasošās sabiedrības spēku.
Tam vajadzētu kļūt par izšķirošo grūdienu, pēc kura jebkurām Mubaraka cerībām uz noturēšanos vairs nav gluži nekāda pamata. Tikai ar piebildi, ka militārie spēki šajā situācijā paliek vienoti. Atbilde uz jautājumu, kas notiek armijas šķelšanās gadījumā, ir galēji nelabvēlīga. Tādā gadījumā iespējams pilnīgi nekontrolēts bruņots un vardarbīgs haoss.
Tieši šī neskaidrība šobrīd izraisījusi bažas arī starptautiskajiem ekspertiem, kuru vairākumu šādi notikumi it kā stabilajā Ēģiptē patiesi pārsteiguši. Tagad redzams, ka tā nav bijusi pastāvošā režīma stabilitāte, bet gan ieilgusi stagnācija. Jādomā, ka pat vislabvēlīgākā scenārija īstenošanās gadījumā Ēģipti sagaida pietiekami ilgs nestabilitātes posms. Par labu soli uzskatāms opozīcijas paziņojums, ka ir izveidota Nacionālā koalīcija par pārmaiņām, kas gatava vadīt valsti pēc Mubaraka režīma krišanas.
Arī pašās Āfrikas arābu valstīs jau atzīts, ka notikumiem Tunisijā un Ēģiptē ir milzīga vēsturiska nozīme. Derīgi citēt Marokas troņmantnieka prinča Mulaja Hiāmas teikto, ka «baiļu siena cilvēku galvās, kas padarīja jebkādu tautas sacelšanos par neiespējamu, ir sabrukusi. Ceļš demokrātiskām protesta kustībām nu ir atvērts».