Tā nav trauma, tas ir hroniski
1. Šāda uztveres iezīme raksturīga arī Latvijā. Piemēram, mazliet jau apnikušos skandālus ap pasažieru vilcienu iepirkumu un fotoradariem mēs traktējam tieši kā skandālus, t. i., kā vienreizējus notikumus. (Kurš parakstīja? Kurš piekrita? Kurš atbildīgs?) Lai gan patiesībā tās ir tikai izpausmes situācijai, kādā dzīvo Latvijas elite, kuras pārstāvji dažādās kombinācijās nemainīgi veido varu. Attiecīgi - pat ja ir vēlme noskaidrot patiesību, kā nu tu celsi gaismā nesmukumus, ko, iespējams, sastrādājuši politiskie spēki, kuri vai nu turpina ietilpt valdošajā koalīcijā, vai arī kuru balsis parlamentā var būt ļoti nepieciešamas. Ja sistēma ir noslēgta un vienīgās izmaiņas ir krāsainu stikliņu dažādi izkārtojumi uz laiku, tad šo «skandālu» vietā nāks nākamie, atkal būs «notikums», bet nekas nemainīsies. Mēs it kā labprāt lietojam izteicienus «vārna vārnai acī neknābs» un tamlīdzīgi, tomēr šādiem konstatējumiem nav praktisku seku. Šķiet, šobrīd labākais, ko var darīt (lai kādi būtu kliedzieni par policejisku valsti), - stiprināt kontrolējošo iestāžu (Konkurences padome, Iepirkumu uzraudzības birojs u. c.) pilnvaras iejaukties šajās politiskajās rotaļās.
Svinības bija klusas...
2. Un te nonākam līdz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) desmit gadu jubilejai aizvadītajā nedēļā, kas vismaz publiskajā telpā izpelnījās samērā pieticīgu ievērību. Iemesls, iespējams, slēpjas pieradumā - nu ir tāds KNAB, visi to zina... Arī KNAB gadījumā uzmanības centrā ir konkrētas aizturēšanas, personāži, lai gan tēma par vidi, situāciju, kurā veidojas korupcija, ir plašāka. Piemēram, divi aspekti, uz kuriem norāda pats KNAB, bet kuri nepietiekami diskutēti sabiedrībā. Var noprast, ka, pēc KNAB domām, kārīgās roķeles būtu drebelīgākas, ja spēkā būtu norma: ja amatpersona nespēj pierādīt kādu savu ienākumu daļu legālu izcelsmi, tie pāriet valsts īpašumā. Vai: akcionāru reģistrs civilizētā formā ir uzņēmumiem, kuri kotējas biržā; pārējiem - kā nu sanāk, attiecīgi paslēpt līdzīpašniekus vajadzības gadījumā ir dažu manipulāciju datorā jautājums. Vajag šādas izmaiņas, nevajag, kādas nianses?
KNAB jubilejas kontekstā bija interesanti arī biroja pretinieku argumenti, piemēram, ka pareizāk būtu biroju apvienot ar ekonomikas policiju (agrāk dzirdēts variants - Drošības policiju). Lai gan birojam šādas runas, protams, nepatīk, jautājums gaužām interesants, jo mudina pavērtēt, kā tad ekonomikas policijai (precīzāk, VP Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldei) klājas un veicas...
Visu vai neko!
3. Vecais labais paradums aiz kokiem neredzēt mežu aizvadītajā nedēļā izpaudās arī citādi. Piemēram, ievērību radīja elektronisko mediju uzrauga minējums, ka nākotnē abonēšanas maksa par sabiedriskajiem medijiem varētu būt 50 eiro gadā, lai gan, atvainojos, krietni būtiskāk ir saprast, kā veidot LTV un LR darbu tā, lai ļaudis gribētu ar prieku maksāt vispār. Vai - karstas debates bija par Valsts prezidenta piedāvājumu, kādām būt t. s. sociālajām garantijām Rīgas pils saimniekiem pēc pilnvaru beigām. Aizraujoši, protams, tomēr bez plašākas diskusijas sabiedrībā par to, ko mēs vispār sagaidām no Valsts prezidenta (vai vienojamies, ka to no šī cilvēka nevar prasīt), tās vienmēr būs debates, emocionālāki vērtējot konkrētus cilvēkus, kuri šo amatu ieņēmuši.
Tomēr vēl klasiskāka bija situācija ar ZZS paziņojumu, ka virzīs likumprojektu par tautas nobalsošanu eiro jautājumā. «Koki» šajā gadījumā ir politiķu nojausma, ka sabiedrības vairākums ir pret pievienošanos skeptisks un ka šo noskaņu varētu mazliet paekspluatēt («mēs būsim tie, kuri neļaus ignorēt tautu!»). Savukārt «mežs» ir tas, ka politiķiem vajadzēja vispirms strīdēties un mēģināt definēt, ar kādiem nosacījumiem Latvija iestājas (vai tieši otrādi - atturas), un tad šo versiju likt priekšā sabiedrībai. Šobrīd ir tāds plakans «vai nu - vai nu» uzstādījums, bet šādi melnbalti priekšlikumi nekad neveicina racionālu izvēli, tie spēlē uz sajūtām. Kaut kādus adekvātus nosacījumus mēģināja formulēt viens no Saskaņas centra līderiem Jānis Urbanovičs, bet laikam paša autora intereses trūkuma dēļ tie neieguva tālāku gaitu.
Elite pievienošanās eirozonai jautājumu traktē ļoti statiski - to skaitā «par» nometne. Ir mums koks, ap to arī dancojam un aicinām par to izteikt viedokli (ZZS ideja). Pareizāk būtu skatīties, kā eirozonas funkcionēšanas mehānisms (lēmumu centralizācija, jaunas pilnvaras kādai institūcijai utt.) mainās tuvāko mēnešu laikā, un tad formulēt savu versiju - ja Latvija šajā jaunajā mehānismā var to un to, tad kāršu izkārtojums ir tāds, ja nevar - citāds.
Gaidām...
4. Vēl nesen likās, ka pašvaldību ministra Sprūdža ieceres atkritumu apsaimniekošanas reformā apdraud (pat ja ministra pretinieki to neatzīst) viņa atrašanos šajā amatā. Pagājušajā nedēļā pilns reformas izklāsts tika publiskots (piemēram, VARAM tīmekļa lapā), bet laikam jau gandrīz 150 lpp. garš teksts nav tik viegli apgūstams, tādēļ valdīja jokains klusums. Tomēr ne mazāk interesants ir, cik noprotams, jau tapušais plāns par t. s. vienas pieturas aģentūru veidošanu Latvijā, kas mazinātu administratīvo slogu gan uzņēmējiem, gan, tā teikt, mierīgajiem civiliedzīvotājiem. Pagaidām zināmas tikai detaļas, bet tēmas nozīmība liek ar interesi gaidīt tālāko.