Par to, vai latviešu valodai būs būt, beidzot bijām atbildīgi paši. Nekādi septiņsimtgadu-vācieši, labie-zviedri vai mūs-nabadziņus-okupējušie-krievi netraucēja aiziet līdz vienam no 622 parakstu vākšanas punktiem un ar savu vārdu apliecināt, ka gribam, lai Latvijā bērni valsts un pašvaldību skolās izglītību iegūtu valsts valodā.
Ja kāds latviskais badadzeguze, kurš vaimanā par pasaules galu, žīdu-masonu sazvērestībām, tauriņa spārnu efektu, kas izraisa zemestrīci, bubināja, ka latvieši gan jau nu neies, ka latvieši esot neatsaucīgi, ka tā esot partijas reitinga celšanas lieta, vai ka nav jēgas neko darīt, jo tāpat jau «viss ir izlemts tur, augšā» - lai tas vaino sevi.
Tieši tā - ja nevīžojām pacelt savu pakaļu un aiziet līdz tuvākajai vietai, kur notika parakstu vākšana, tad ziniet, ka nākamajās vēstures annālēs tā arī būs ierakstīts - «..sliņķi un dienderi paši savām'i rociņām'i aizspieda latviešu valodai dziedamo un runājamo rīkli». Neticu, ka Latvijā nav palikuši pēdējie 153 232.
Ar publiski skaļiem vārdiem par Latviju, noslinkojot paši latvieši izgrieza latvisko mēli. Ar asarainiem šļupstiem, ka tēvzemi pārņemot sveštautieši, paši latvieši nočammājās.
Ar vārdiem Rīgā, ar darbiem kūtspakaļā. 40 000 neparakstījušies noraka sapni par valodu.
Tikai nevajag pēc tam nākamos septiņsimt gadu vaimanāt par apspiešanu vai pārdošanos. Nevajag slaucīt mazohistiskas asaras, ka «latviešiem jau vienmēr vagari vajadzīgi, citādi nekust». Galīgi negribas, lai ar latviešiem notiktu tāpat kā ar prūšiem, kuru 21. gadsimtā vairs nav, bet vēl 17. gadsimtā viņi vēl runāja prūsiski.
Stāsta, ka prūšu vīriešiem patika trīs lietas - dzeršana, sievieši un aukstie ieroči. Tad nu noticies, ka vīrieši pirms kāda svarīga notikuma sākuši testēt vietējā alus šķirnes. Kauss pa kausam, un skaties, jau visi šļaugani. Par pienākumu aizmirsa. Kad uz krogu pie viņiem atnāca sievietes, viņas izbijās, ka nav vīriešu, kuriem jāpadara apsolītais, jo visi apdzērušies. Prūšu sievietes teica - ja nav tagad, kas mūs aizstāv, tad lai patiešām nav! Paņēmušas dzērumu izguļošo vīriešu nažus, pašas viņus nodūra.
Parakstu vākšanas noslēgumā pietrūka ap 40 000 parakstu, lai ierosinātu šos Satversmes grozījumus. Bija parakstījušies 110 000, uz asfalta Rīgas centrā uzplauka uzmundrinājumi būt latvietim un nākotnes vārdā aiziet parakstīties, nevis pacelt ķepas.
Ja pēc 300 gadiem vēstures annālēs būs ierakstītas liecības par latviešiem kā izmirušu baltu tautu, kas brīvprātīgi asimilējās pasaules tautu katlā, neticiet tam! Vismaz 110 000 stāvējām un ar savu parakstu apliecinājām, ka ņēmām nažus un cīnījāmies.