Pirms gada ievēlētajai Latvijas Biatlona federācijas (LBF) prezidentei Baibai Brokai tik tiešām ir izdevies biatlonā atgriezt visus «lieliskā četrinieka» dalībniekus un viņu treneri. Gundars Upenieks ir LBF viceprezidents, Oļegs Maļuhins strādā ar jaunajiem biatlonistiem Madonā. «Ātri nekas nenotiek. Darāmā ir daudz, un nevajag gaidīt, ka jau drīzumā būs panākumi,» Bricis biatlona līdzjutējiem iesaka būt pacietīgiem. Pieredzējušais speciālists Urbanovičs arī pagaidām atturas no solījumiem. «Ko kurš pa īstam spēj, to redzēsim tikai ziemā.»
Vitālijam bija četru gadu līgums Ukrainas izlasē. Tas beidzās pēc Soču olimpiskajām spēlēm. Vienu gadu viņš atpūtās no biatlona un tad piekrita Brokas/Upenieka piedāvājumam. «Vienkārši negribēju, ka biatlons Latvijā beidzas,» īsi un konkrēti savu izvēli pamatoja Urbanovičs. Izlases trenera amatā spēkus jau bija izmēģinājis Nākums. «Es uzreiz pateicu, ka atgriezīšos trenera amatā tikai tad, ja būsim vismaz divi, bet labākajā gadījumā - trīs. Savulaik biju viens, gribēju visu izdarīt pēc iespējas labāk, bet vienam tā nasta bija pārāk smaga.» Bricis tika uzrunāts jau pirms gada, bet viņš bija apsolījis vēl vienu gadu palikt Lietuvas izlasē. «Eh, būtu Ilmārs atgriezies jau pagājušajā vasarā. Tagad vienu gadu esam pazaudējuši, un viss jāsāk gandrīz no nulles...» ar nožēlu secina Urbanovičs.
Situācija Latvijas biatlona izlasē gan ir visai savdabīga. Atsevišķi no pārējiem trenera Intara Berkuļa vadībā sezonai turpina gatavoties Latvijas patlaban labākais biatlonists Andrejs Rastorgujevs. Tā ir gandrīz vai valsts valstī. Andrejs tā ir izlēmis, un līderim neviens nevar iebilst. Tāpēc formāli izlasei ir divi galvenie treneri - Berkulis un Urbanovičs.
Ceturtdienas pēcpusdienā Priekuļos bija šaušanas treniņš. Sešpadsmit sportistu grupa, kurā bija arī Briča sieva Lietuvas biatloniste Diāna Rasimovičūte (starp citu, viņa raiti runā latviski), ar īsiem atskrējieniem izpildīja šaušanas sērijas. «Slodzes nav īpaši lielākas, bet ir atšķirīgākas. Vairāk pastrādājām atlētikas zālē, lai attīstītu speciālās muskuļu grupas,» skaidroja Roberts Slotiņš, kurš, pēc treneru teiktā, vasaras izturības vingrinājumos ir priekšā pārējiem, tostarp Soču olimpisko spēļu dalībniekam slēpošanā Arvim Liepiņam. Jau pērn Liepiņš apguva biatlona pamatus Nākuma vadībā. «Nebūtu prātīgi viņus pārslogot. Tas nekādu labumu nedotu,» norādīja Urbanovičs, ar kuru arī plašāka saruna par pašreizējo situāciju Latvijas biatlonā.
Cik sportistu gatavojas jaunajai sezonai?
Priekuļu nometnē ir sešpadsmit. Daži trenējas par pašvaldību, viens - par vecāku naudu. Treniņos atļaujam piedalīties arī trijām vietējām meitenēm un vienam puisim. Cenšamies viņus ieinteresēt nopietnāk pievērsties biatlonam. Ja atklāti, kopējais stāvoklis ir visai bēdīgs, četru gadu laikā situācija ir pasliktinājusies, lai gan arī manā laikā beigās jau nekas spīdošs vairs nebija. Patlaban trenējas tikai divas sievietes - Baiba Bendika un bijusi slēpotāja Anda Muižniece.
Žanna Juškāne joprojām trenējas Zviedrijā?
Jā, lai gan viņas draugs, bijušais biatlonists Gatis Praulītis, ir pārcēlies uz Austrāliju. Tagad strādā Austrālijas izlasē, bet Juškāni nevaram pierunāt pārbraukt uz Latviju.
Sieviešu biatlons laikam ir jāattīsta kaut vai tāpēc, ka programmā ir jauktā stafete...
Jā, tā ir, bet izvēles iespējas mums ir minimālas. Pārējās meitenes ir ļoti jaunas.
Kāda gatavība ir Bendikai un Muižniecei?
Strādājam...
Ilmārs Bricis savulaik norādīja, ka nobriešanai par pasaules līmeņa biatlonistu nepieciešami vismaz seši smaga darba gadi.
Es teiktu - no sešiem līdz astoņiem gadiem. Un arī ar nosacījumu, ka darbs sākas ne jau no iesācēja līmeņa.
Kāds vecums ir vīriešu komandas dalībniekiem?
No 1989. dzimšanas gada un uz leju.
Latvijas Biatlona federācijas mājaslapa informē par nodomu uz 2018. gada olimpiādi aizvest pilnu vīriešu stafetes komandu - četrus dalībniekus -, kā arī divas sievietes. Pašreiz tiek ielikti stabili pamati, lai Latvija biatlonā godam tiktu pārstāvēta 2022. gada olimpiskajās spēlēs?
Tāpēc mums Priekuļu nometnē ir arī trīs junioru vecuma sportisti. Tad ir vēl jaunāks dalībnieks Raimo Vīgants, par kuru varbūt ir dzirdēts kā par talantīgu slēpotāju. Pakāpeniski tuvināsim viņus lielajam biatlonam. Primārais, protams, ir nākamā olimpiāde, bet mūsu mērķis ir arī atlasīt kontingentu darbam tālākā nākotnē. Šis gads būs veltīts tam, lai apskatītos, kas mums ir. Esmu papētījis sacensību protokolus. Neko labu tur neieraudzīju - vietas astotajā un devītajā desmitā. Lai situāciju mainītu uz labo pusi, viņi ir jāpārliecina kārtīgi un daudz strādāt. Domājot par 2018. gada olimpiādi, ir jābūt reālistiem, tomēr nevajadzētu būt arī tā, ka mūsējie ir tikai statisti. Par četrdesmitajām vietām viņi var cīnīties.
Kam jāpievērš lielākā uzmanība?
Jāmāca un jāpilnveido šaušana, arī tehnika, kam it kā vajadzēja jau būt. Nākamajā sezonā vispirms būs jādomā par triju starta vietu saglabāšanu nāciju vērtējumā startēšanai Pasaules kausa izcīņas apritē. Viena vieta jau ir aizņemta, vēl divas paliek. Tomēr vissvarīgākā būs 2016./2017. gada sezona. Tās izskaņā nāciju vērtējumā ir jābūt labāko divdesmit skaitā, lai uz olimpiādi aizvestu četrus vai piecus dalībniekus.
Liela nozīme acīmredzot būs Andreja Rastorgujeva sniegumam, viņam vajadzētu būt galvenajam punktu krājējam.
Pilnīgi noteikti, jo pārējie tikai palīdzēs pielasīt punktiņus klāt.
Vai Andrejam tomēr nebūtu lietderīgāk sezonai gatavoties ar visiem kopā?
Viņi grib darboties pa savam. Es nedomāju, ka tas ir labākais variants - visu laiku trenēties vienam -, bet tā viņi ir izlēmuši.
Rastorgujevu laikam nav bijusi izdevība rūpīgāk iepazīt?
Pagājušās sezonas beigās kopā ar lietuviešiem biju aizbraucis uz Kontiolahti notiekošo pasaules čempionātu. Sasveicinājāmies, bet tas arī viss. Viņš gan bija Vankūveras olimpiādē, bet jau toreiz kopā ar treneri Intaru Berkuli.
Vai pārējie biatlona treneri labprātīgi atdeva savus audzēkņus vienotajam izlases treneru korpusam?
Jā, un viens no mūsu uzdevumiem ir ieviest kārtību, jo, kā izskatās, daudzi tomēr ir bijuši lieli brīvdomātāji. Daži trenējās mājās, tas arī nav īsti nopietni. Acīmredzot tāpēc arī rezultāti bija tādā līmenī. To visu ņemot vērā, gatavošanos sezonai sākām neierasti agri - jau 11. maijā.
Ar profesionāļa skatu jau vari pateikt, ko varam sagaidīt no pašreizējā sastāva 2018. gada olimpiādē?
Par šo tēmu konkrētāk parunāsim pavasarī, kad būs aizvadīta sezona. Vasara un rolleri tomēr ir pilnīgi kaut kas cits. Tonusa uzturēšanai katrā nometnē viņus gan testējam trīs kilometru aplī.
Ir kaut kāda iespēja pašreizējo izlases dalībnieku gatavību salīdzināt ar laiku, kad vasarā trenējās Briča paaudze?
Nē, jo trases ir atšķirīgas. Viens no maniem pirmajiem darbiem gan bija ieskatīšanās atskaitēs par padarīto pagājušajā sezonā. Skats bija visai bēdīgs, tāpēc noteikti ir jāpalielina darba apjoms. Pārforsēt gan arī nedrīkst. Jāskatās, lai viņi būtu spējīgi visu izdarīt.
Kurš varētu būt otrais numurs aiz Rastorgujeva?
Pagaidīsim ziemu.
Slēpotājs Arvis Liepiņš uz kājām būs nākamais ātrākais pēc Andreja?
Es tā pagaidām neteiktu. Krosu viņš skrējis tikai vienreiz, jo startēja rollerslēpošanas sacensībās Madonā. Krosā ātrākais bija Roberts Slotiņš.
Kuri vēl pretendēs uz divām brīvajām vietām startēšanai Pasaules kausā, jo vienu jau ir aizņēmis Rastorgujevs?
Slotiņš, tad varbūt Liepiņš, bet viņam svarīga būs šaušana. Progress gan Liepiņam ir itin labs. Stabilākā šaušana komandā ir Rolandam Pužulim. Tad vēl par vietām cīnīsies Toms Praulītis, Daumants Lūsa... Zini, pagaidīsim labāk ziemu. Tagad ir tikai tāda zīlēšana. Pirmās sacensības viņiem būs 8. augustā - Latvijas čempionāts vasaras biatlonā. Taču rolleri no slēpošanas diezgan būtiski atšķiras. Tie, kuri ir ātri uz rolleriem, ne vienmēr ir ātri arī uz slēpēm. Rollerslēpošanā tehnikai nav tik lielas lomas. Galvenais ir ātri pārlikt kājas.
Vai politiskā situācija arī bija par iemeslu, kāpēc neturpināji darbu Ukrainā?
Es biju noguris, tāpēc vienu gadu atpūtos. Ja valstī ir karš, tas, protams, atstāj iespaidu uz visu notiekošo, taču jebkurā gadījumā biatlons Ukrainā ziemā ir sporta veids numur viens. Ukrainas Biatlona federācijas prezidents Vladimirs Brinzaks ir arī Ukrainas Olimpiskās komitejas viceprezidents. A komanda Ukrainas biatlonā tomēr bija sieviešu komanda. Pēdējais piliens tajā visā bija olimpiāde, kad jauktajā stafetē uz starta neuzlika divas labākās biatlonistes.
Darba apstākļi Ukrainā laikam bija labāki nekā Latvijā?
Tur tik tiešām par blakus lietām nevajadzēja domāt, bet mani apmierina arī darbs Latvijas komandā. Esmu jau pensionārs, nav man augstu prasību.
Pēc viena gada atpūtas, ja nebūtu Latvijas varianta, turpinātu strādāt biatlonā?
Bija man vēl pāris vietiņu. Trīs gadus es tik un tā vēl būtu biatlonā padarbojies.
Latvijas komandā pienākumus esat sadalījuši?
Es cenšos uzsvērt, ka mēs strādājam kā komanda. Pēc papīriem es esmu galvenais, bet man tas nav būtiski.
Jēkabs jau ir strādājis Latvijas izlasē, Ilmāram ir darba pieredze Lietuvā. Galvenajās vadlīnijās viegli atrodat kopīgu valodu?
Es neuzspiežu, ka ir jādara tā un ne savādāk. Trijatā strādāt tomēr ir vieglāk. Piemēram, šautuvē. Viens pamana kādu niansi, otrs atkal kaut ko citu, trešais vēl kaut ko, jo katram tomēr ir savs jājamzirdziņš. Es pat vairāk ļauju viņiem darboties. Jo ir tā, ka vienu lietu katrs var izstāstīt citādi. Domstarpības nav bijušas, jo diktāta no manas puses nav.
Kurš sastādīja vasaras treniņu plānu - galvenais treneris Urbanovičs?
Jā, es to darīju, bet pakonsultējos ar palīgiem. Es taču ar viņiem visu laiku kopā strādāju arī savulaik Latvijas izlasē. Ar Ilmāru biju kopā visilgāk, jo viņš no tā laika paaudzes pēdējais beidza startēt. Jau tajā laikā Ilmārs bija domājošs sportists. Es viņam teicu, kā būtu labāk, un viņš tad pats arī beigās izlēma.
Sports attīstās, tāpēc bieži dzirdamas runas, ka vecās metodes vairs neder. Kā ir biatlonā?
Tās ir muļķības. Ukrainā vienu gadu strādāja treneris Karaļkevičs. It kā viņš arī bija padomju sporta sistēmas cilvēks, bet deviņdesmitajos bija pastrādājis Slovēnijā gan ar biatlonistiem, gan slēpotājiem un pamācījies kaut ko no rietumniekiem. Man bija interesanti pavērot viņu darbībā. Un es teikšu, ka pamatos nekas nav mainījies. Protams, biatlons ir kļuvis dinamiskāks, ātrāks, bet tik un tā smagais sagatavošanās darbs ir jāpadara. Sportisti jau negatavojas vienam startam, bet gan garai un nogurdinošai četru mēnešu sezonai.
Tehniskajā nodrošinājumā Latvijas izlase būs konkurētspējīga?
Arī šai ziņā ir bēdīgi. Tuvosies ziema, un būs daudz grūti risināmu jautājumu. Jau tagad redzu, ka šautenes ir krietni nolietotas. Būs vajadzīgas jaunas slēpes, nūjas, zābaki... Nav viegli sameklēt atbalstītājus, kas apģērbs par velti, jo visi grib rezultātu.
Kad sāksies slēpošanas treniņi?
Uz pirmo sniegu brauksim oktobra otrajā pusē uz Norvēģiju. Tur būs viena nometne, tad uz nedēļu atlidosim mājās, jo tā sanāks lētāk. Nauda būs jāskaita visu laiku.