Auto - par dārgu
«Pārdevu auto, tagad ikdienā pārvietojos tikai ar riteni,» saka Mikus Kļaviņš. Ar velosipēdu pa Rīgu viņš brauc kopš 15 gadu vecuma. «20 gados dabūju autovadītāja tiesības, mazliet pabraucu, bet sapratu - Rīgā tas nav normāli, ātrāk un ērtāk ir ar riteni, piemēram, no Pārdaugavas līdz Juglai tagad var aizbraukt teju vai 20 minūtēs.» Mašīnas uzturēšana viņam pašlaik arī par dārgu. «Pacēla nodokļus, benzīna cena aug - atteicos,» saka Mikus, kurš šobrīd ir bezdarbnieks. Puiša vērojumi liecina, ka velosipēdistu tagad ir daudz vairāk nekā pirms dažiem gadiem. Nesen viņam gadījies braukt trijos naktī, un viņš neesot bijis vienīgais.
Eva Mežīte, sabiedrisko attiecību speciāliste, Arsenāla preses centra vadītāja, ierosmi pāriet uz velosipēdu atvedusi no Dānijas - turienes kultūra viņu rosināja mēģināt arī šeit. Ar riteni viņa sāka pārvietoties pērnvasar - sākumā no Rīgas centra līdz Mārupei uz tenisu. Tagad brauc ikdienā. «Dzīvoju un strādāju Rīgas centrā un dodos uz darbu, veikaliem.» Pamudinājums vēl vairāk pievērsties ritenim ir arī degvielas cena. «Īpaši pēdējās nedēļās, kad par tiem pašiem litriem jāmaksā krietni vairāk nekā agrāk. Mēģināšu vēl mazāk braukt ar mašīnu,» viņa nosaka.
Diāna šopavasar sākusi iet kājām. No Mārupes līdz Dzirnavu ielai. Viņai benzīna cena nebija galvenais iemesls, lai mainītu paradumus. «Man ir sēdošs darbs, apjautu - Jēziņ, visu dienu var nepiecelties!» viņa saka un novērtē arī papildus guvumus - līdzekļu ekonomiju un laiku, ko var veltīt sev. «Ziemā braucu uz darbu ar trolejbusu - pilns, nav gaisa, cieši jāstāv, bija gripas laiks. Pie sevis domāju - nāks pavasaris, braukšu ar riteni. Nejauši uzzināju, ka darba kolēģe jau trīs gadus diendienā iet no Grīziņkalna rajona līdz darbam Rīgas centrā katrā virzienā stundu.» Diānai ceļš mazliet garāks. Pirmo dienu kājāmiešanai viņa bija izraudzījusies bērnu brīvlaikā. «Piecēlos, saposos un izgāju ļoti laikus - nevarēju zināt, cik daudz laika vajadzēs.» Raitā solī ejot, stunda desmit.
Dažreiz, ja meitas jāved uz skolu vai kādu citu iemeslu dēļ viņa nevar paspēt noiet visu gabalu, tad atstāj mašīnu kādā Pārdaugavas šķērsielā un pārējo gabalu iet kājām. «Mainās attāluma izjūta, tagad no Uzvaras pieminekļa līdz darbam - tas šķiet teju ar roku aizsniedzams,» viņa secina.
Kā dzīvojam, tā braucam
Eva Mežīte nepiekrīt tiem, kas saka: Latvijas autobraucēji ir agresīvi un nepieklājīgi. «Man šķiet, ka braukšanas kultūra ir visai augsta salīdzinājumā ar daudzām citām Eiropas zemēm, piemēram, Spāniju. Esam pieklājīgi, palaižam cits citu.» Tomēr kā velosipēdiste un satiksmes dalībniece Rīgas centrā viņa nejūtas ērti, jo nepieder ne pie vienas no galvenajām grupām - nav nedz autobraucēja, kas bez raizēm var pārvietoties pa ielu, nedz gājēja, kam pieder ietves. Tāpēc viņai patīk doties Jūrmalas virzienā - tur ir riteņbraucēju celiņš.
Autobraucēji, riteņbraucēji, gājēji - Diāna uzskata, ka tās ir atsevišķas grupas, kas pārvietojas katra diezgan neatkarīgi. Kad viņa ir autobraucēja, tad pieder pie tās, kad kājāmgājēja, tad pie tās. Dažreiz riteņbraucēji kā aši putni - ātri piebraucot vai apdzenot - viņu mazliet sabaida, bet lielākoties attiecības starp dažādajiem satiksmes dalībniekiem Diāna saredz kā mierīgu līdzāspastāvēšanu. Rīgas centrā gājēji gadās kādi pļāpātāji, kas stāv uz ietves un traucē tiem, kas iet, viņa pasmejas par savu pukošanos.
«Cilvēku uzvedību uz ceļiem visvairāk ietekmē vērtības,» saka Ivars Austers, LU profesors sociālajā psiholoģijā. Viņa pētniecības interešu starpā ir arī satiksmes psiholoģija. «Cilvēku grupa, kas visvairāk ir tendēta pārkāpt satiksmes noteikumus un kuri visvairāk iekļūst avārijās, ir tie, kuriem svarīgi parādīt statusu, varu. No otras puses, satiksmes noteikumus mazāk pārkāpj tie cilvēki, kuri vairāk domā par citiem, par savu vietu mijiedarbībā ar citiem, saprotot, ka ne tikai man ir intereses, bet arī citiem tādas ir. Šīs tiek dēvētas par universālisma vērtībām.»
Plašākā nozīmē satiksmes psiholoģijā lieto teicienu - braucam tā, kā dzīvojam, saka I. Austers. «Zinot, kāda Latvijā ir korupcijas pakāpe, kāda ir situācija ar nodokļiem, nav nekāds brīnums, ka lielākā daļa autovadītāju ir tendēti pārkāpt ceļu satiksmes noteikumus. Mēs neesam atšķirīgi uz ceļa un citās savas dzīves jomās. Pirms pāris gadiem veicām pētījumu, kur šī sakarība pierādījās: tiem, kuri ir gatavi uz krāpnieciskiem darījumiem un darbībām pret darba devēju, ir lielāka tendence pārkāpt ceļu satiksmes noteikumus.»
Profesors ir pārliecināts, ka tas zināmā mērā attiecas arī uz riteņbraucējiem un kājāmgājējiem. «Riteņbraucēji sūdzas, ka viņus neņem vērā, bet jautājums ir, cik lielā mērā viņi paši ievēro noteikumus. Cik lieto lukturīšus? Cik brauc ar ķiverēm?» I. Austers pats pa Rīgu pārvietojas lielākoties ar velosipēdu un no savas pieredzes saka: augusta beigās, kad strauji kļūst tumšāks, vakaros varot redzēt trakas lietas. «Man tas šķiet pilnīgi ārprātīgs gājiens - braukt tumšā laikā bez gaismām.»
Es un pārējie
Profesors uzskata, ka starp satiksmes dalībniekiem Latvijā ir nedaudz hierarhiskas attiecības: uz augstākā pakāpiena ir autobraucējs un tad pa pakāpīti zemāk citi. Pie mums gan tas esot mazāk izteikts nekā, piemēram, Ķīnā, kur autovadītājs ir ķēniņš, tomēr dažas iezīmes ir gan. Kāpēc autobraucējiem būtu jāšķendējas par riteņbraucējiem, izņemot, ja viņi dara muļķības. Kāpēc nepalaist kājāmgājēju pāri pārejai? Kāpēc nerespektēt autobusu, kas pārvadā 50 - 60 cilvēku? No otras puses - kāpēc gājējs metas pāri ceļam pie sarkanās gaismas? Kāpēc stāv un pļāpā ar nule satikto paziņu uz veloceliņa? Retoriskos jautājumus varētu turpināt.
I. Austers uzskata, ka Latvijā satiksmes dalībniekam pietrūkst izpratnes, ka viņš ir diezgan sarežģītas sistēmas dalībnieks, kas labi var funkcionēt, tikai ņemot vērā cits cita intereses. «Latvijā diezgan grūti cilvēkus dabūt uz konstruktīvu sadarbību,» viņš nosaka un secina, ka neiespējami tas tomēr nav. Piemēram, pavasara talkās, kad kopīgi piemēsloto kopā sakopj.