Pamata svinībām šobrīd noteikti nav. Bija ziņa, ka mums ir kāpums no 24. vietas pērn uz 23. vietu šogad, bet tā pamatā ir fakts, ka mainīta metodoloģija. Ja skatām pēc iepriekšējās vērtēšanas kārtības, esam nokrituši no 21. uz 23. vietu. Pēdējā laikā šis ir jau otrais «trauksmes zvaniņš» - pirmais bija Rīgas Ekonomikas augstskolas pētnieku šī gada maijā publiskotais ēnu ekonomikas indeksa pētījums, kas diemžēl uzrādīja ēnu ekonomikas pieaugumu iepretim iepriekšējos gados konstatētajam samazinājumam.
Kuru faktoru dēļ rādītāji Doing Business pasliktinājušies, un kāpēc tas tā noticis?
Lielākais kritums (par 10 vietām) ir vērtējuma pozīcijā «biznesa uzsākšana», kas ir ļoti sāpīgi, jo tas ir pamats biznesa attīstībai. Šajā ziņā citas valstis attīstās straujāk, mēs kādu laiku esam mīņājušies uz vietas. Otrs lielākais kritums (par sešām vietām) ir pozīcijā par elektrības pieslēgumu. Pēc šī kritērija Latvija ir 89. vietā pasaulē, kas arī kopējo rezultātu krietni velk uz leju. Par četrām vietām situācija Latvijā pasliktinājusies arī kredītu pieejamībā.
Protams, reitingi jāskatās salīdzinājumā ar citām valstīm. Nepietiek ar to, ka esam uz pareizā ceļa, - mēs stāvam uz vietas, citi paiet garām. Valstis savā starpā konkurē, zinot sakarību - jo labāki apstākļi biznesam, tas aktīvāks, lielākas investīcijas, jo vairāk tiek samaksāti nodokļi un valstī kopumā ir augstāka labklājība. Piemēram, Doing Business pirmajās vietās ir Singapūra, Jaunzēlande, Honkonga, Dānija, Koreja. Ja vērtējam labklājību, tad Singapūrā kopprodukts uz iedzīvotāju ir 54 tūkstoši dolāru. Salīdzinājumam Latvijā - 15 tūkstošu dolāru.
Latvijā politiķi nesaprot šo kopsakarību? Nav politiskās gribas veicināt attīstību?
Mums ir nepieciešams fokusēties uz ekonomikas izrāviena ideju, kas pēc LTRK iniciatīvas ierakstīta Nacionālajā attīstības plānā. Jo strauja ekonomikas attīstības un tam sekojoša labklājības pieauguma nodrošināšana ir galvenās zāles divām mūsu galvenajām problēmām - demogrāfijas situācijai un drošībai.
Mirstības/dzimstības kontekstā mēs katru dienu zaudējam 21 cilvēku. To ietekmē daudzi faktori, bet ir skaidrs, ka lielā mērā - kopējais labklājības līmenis. Arī cipari, kas raksturo emigrācijas procesu, ir baisi - ja nemaldos, katru dienu valsti atstāj vidēji 39 cilvēki. Pārceļas uz dzīvi citur ne jau tamdēļ, ka viņus neapmierinātu kultūras namu skaits, veloceliņu pārklājums valstī, sliktas kvalitātes ceļi utt., - cilvēki pārsvarā gadījumu aizbrauc zemā labklājības līmeņa dēļ, kas Latvijā ir aptuveni 65% no Eiropas vidējā, tas nozīmē, ka no labākajām valstīm mēs atpaliekam vēl būtiskāk.
Jautājums par drošību aktualizējies saistībā ar notikumiem Ukrainā, bet arī tiem ir cieša saikne ar ekonomikas attīstību. Viena lieta ir apmaksāt apdrošināšanas polisi - izpildīt budžeta saistības pret NATO, lai mums būtu morāls pamats sagaidīt, ka problēmu gadījumā arī mūs aizstāvēs -, bet patiesībā ļoti nopietns drošības faktors ir arī par kaimiņiem augstāks labklājības līmenis. Jo augstāka labklājība, jo zemāks risks, ka kādas grupas sāks musināt uz atdalīšanos.
Taču redzam, ka politiķu prioritātes pēdējā laikā ir nevis ekonomikas izrāviens, bet gan tādas tēmas kā nevienlīdzības mazināšana, uzturēšanās atļaujas, vairākas citas. Tie ir pilnīgi citi virzieni. Bet svarīgi fokusēties uz to, kā radīt valstī krietni vairāk labi apmaksātu darbavietu, tad tās pārējās lietas lielā mērā atrisināsies pašas no sevis. Principā likumiem, valdības noteikumiem, lēmumiem u. tml. jābūt izvērtētiem pēc tā, kā tie ietekmē nospraustos lielos mērķus. Diemžēl redzam, ka tā nav, - ik pa laikam tiek pieņemti lēmumi, kas mūsu valsts konkurētspēju tikai pasliktina. Piemēram, lēmums palielināt mikrouzņēmumu nodokli biznesa vidi pasliktina, rada neprognozējamību. Tas viss sasummējas tajā, ka joprojām kuļamies pa Eiropas nabadzīgāko galu...