Vārdu savienojums «Latvijas ārpolitika» nereti izraisa ironisku attieksmi, jo tiek uzskatīts, ka a) mūsu objektīvie mērogi, b) noenkurošanās NATO un ES būtiski ierobežo veidot aktīvu un patstāvīgu ārpolitiku. Neapspriežot minētos argumentus, ar gandarījumu jāsecina, ka tomēr gadās situācijas, kad mēs spējam formulēt savu adekvātu nostāju, pat ja tā nesakrīt ar partneru viedokli.
Runa ir par Latvijas lēmumu atturēties ANO balsojumā par pieaicinātās valsts statusa piešķiršanu Palestīnai. Šķiet, nav jāpierāda, cik ļoti Izraēlas un palestīniešu attiecības ietekmē stāvokli Tuvējos Austrumos un musulmaņu pasaulē, kas savukārt ietekmē lielo pasaules politiku. Tātad runa nav par balsojumu kādā marginālā jautājumā.
Daudzi no mūsu partneriem ES balsos «par», tātad Latvija zināmā mērā formulē atšķirīgu pozīciju, un tā ir pareiza. Palestīniešiem atvēlēt pieaicinātās valsts statusu ir pāragri divu iemeslu dēļ. Pirmais un galvenais: nav skaidrs, kurš šo tautu pārstāv. Un te nav runa par objektīvu ģeogrāfisku sašķeltību (Gaza un Rietumkrasts), kurā paši palestīnieši nav vainojami. Runa ir par to, ka Hamas un Fatah organizācijas sīvi cīnās par varu, tām ir principiāli atšķirīgs skatījums uz ceļu, kā risināmas attiecības ar Izraēlu, kādam jābūt palestīniešu iespējamās valsts saturam. Šobrīd nav politiskā spēka, kas patiešām varētu runāt kaut vai palestīniešu vairākuma vārdā. Otrs. Pat ja pieņem, ka vienādojums «Hamas + Fatah = Palestīna» kaut kad tuvākā nākotnē funkcionēs, ANO nav vietas organizācijai (Hamas), kas nav atteikusies no uzstādījuma iznīcināt kādu citu valsti (Izraēlu).
Varētu vienīgi novēlēt, lai tikpat izsvērti un neatkarīgi no konjunktūras Latvijas ārpolitikas veidotāji paustu viedokli arī jautājumos, kas skar ES paplašināšanos un attiecības ar NVS.