Skaistā uzvara pār Turcijas izlasi tika izcīnīta svētdien vēlu vakarā, bet pirmdien jau ap pusdienas laiku latvieši devās izšķirošajā cīņā ar vairākas stundas ilgāk mieru baudījušajiem igauņiem. Mūsējie šo faktu pieminēja kā garāmejot, taču sava nozīme tam bija. Pēc Aivara Petruseviča savainojuma samazinājās treneru iespējas variēt sastāvu. Toms Šmēdiņš enerģiski iesaistījās cīņā pirmajos mačos, taču trešajā vairs netika cauri sāncenšu blokam. Arī Jānim Šmēdiņam šī nebija visveiksmīgākā spēle, bet Ēriks Baiks kritis iekšā aizsardzībā un servju uzņemšanā.
«Gunča (Celitāns) savu darbu uzbrukumā izdarīja, taču «maliņas» - nē. Pavāji nospēlēja centrālie bloķētāji. Pirmās divas spēles bija labākas,» atzina R.Vilde.
Pasaules čempionātā vienāda uzvaru skaita gadījumā vērā tiek ņemta «mazo punktu» attiecība. Latvijai tā bija negatīva, tāpēc turnīrs bija beidzies. Vai labais sniegums pirmajos mačos viesis cerību uz gaišāku nākotni 2011.gada Eiropas čempionātā?
«Esam sapratuši - varam spēlēt labi. Noskaņojums bija kaujiniecisks, mikroklimats - labs. Mājās nāksim kopā un domāsim, kā strādāt tālāk,» Latvijas Volejbola federācijas ģenerālsekretārs Egīls Cīrulis bija noskaņots uz konstruktīvu rīcību. Nākotnē gan netrūkst neskaidrību. «Lielākā daļa spēlētāju aizbrauks uz ārzemēm. Svarīgi - uz kādām,» R.Vildes vārdi lika atcerēties Latvijas klubu sistēmas problēmas. Nebūs viegli, taču nav arī bezcerīgi.